Kas ir augšžokļa zobi?

Priekšzobiem ir plāna, šķēres veida griezējmala, un tie nokož gabalu. Augšējie centrālie priekšzobi ir platākie priekšējie zobi un nosaka smaida izskatu, tāpēc tieši tie visbiežāk tiek lauzti bērnu traumās.

Ilkņi ir smaili un ar garāko sakni, tāpēc tie iztur lielu slodzi. Tiem ir īpaša loma sānu kustībās: kad apakšžoklis pārvietojas uz sāniem, ilkņi saskaras pirmie un atslogo dzerokļus. Šo parādību sauc par ilkņa vadību.

Priekšdzerokļi un dzerokļi ar platām, bumbuļainām virsmām sasmalcina barību. Augšējiem dzerokļiem raksturīga slīpa virsma, kas ieķeras apakšējo zobu vagās, un tieši šīs vagas ir vieta, kur kariess sākas visbiežāk.

Gudrības zobi augšžoklī bieži izšķiļas šķībi vai nepilnīgi, jo vietas rindas galā trūkst. Ne vienmēr tie ir jāizņem; lēmumu pieņem zobārsts pēc stāvokļa, nevis pēc paša fakta.

Tieši virs augšējo dzerokļu un aizmugurējo priekšdzerokļu saknēm atrodas augšžokļa blakusdobums (sinus maxillaris). Daudziem cilvēkiem sakņu gali izspiežas dobuma grīdā, un tos no gaisa šķir tikai ļoti plāna kaula plātnīte vai pat tikai gļotāda.

Tāpēc zoba saknes iekaisums var izraisīt blakusdobuma iekaisumu, un otrādi, blakusdobuma iekaisums var izpausties kā zobu sāpes. Šīs sāpes ir tipiskas: sāp vairāki augšējie dzerokļi vienlaikus, tie ir jutīgi, uzkožot, un sāpes pastiprinās, noliecoties uz priekšu vai lecot.

Šo kaimiņattiecību dēļ pēc augšējā dzerokļa izraušanas dažkārt var izveidoties savienojums starp muti un blakusdobumu. Pazīme, ko pamana pats cilvēks, ir šķidruma iekļūšana degunā, dzerot vai skalojot muti, un gaisa izplūde.

Praktiskā atziņa: ja vienlaikus sāp vairāki augšējie zobi un deguns ir aizlikts, cēlonis bieži ir nevis zobos. Ja sāp viens konkrēts zobs, reaģē uz saldu vai karstu un sāp naktī, cēlonis parasti ir zobā.

Plānveidā pie zobārsta jāiet regulāri, jo agrīns kariess nesāp vispār. Sāpes parādās tad, kad process jau sasniedzis dentīnu vai pulpu.

Steidzami jādodas pie ārsta, ja zobs sāp nepārtraukti un modina naktī, ja sāpes nemazinās no parastajiem pretsāpju līdzekļiem, ja zoba apvidū smagana uzpampst vai parādās pūtīte ar izdalījumiem.

Neatliekami jāmeklē palīdzība, ja pietūkst seja vai acs apvidus, ja parādās drudzis, ja grūti atvērt muti, norīt vai elpot. Augšžokļa zobu iekaisums var izplatīties uz acs dobumu un dziļajām sejas telpām, un tas ir bīstams stāvoklis.

Ja izsists pastāvīgs zobs, to ņem aiz vainaga, nevis saknes, neberž un pēc iespējas ātrāk nogādā pie zobārsta, uzglabājot to mitrumā. Laiks šeit ir izšķirošs. Šeit aprakstīti tikai mehānismi, rīcību nosaka ārsts klātienē.

Pirmkārt, augšžokļa zobus sajauc ar apakšžokļa zobiem sāpju ziņā. Sāpes bieži izstaro un cilvēks pats kļūdaini norāda uz pretējo žokli, jo abus apnervo viena un tā paša nerva dažādi zari.

Otrkārt, pastāvīgos zobus sajauc ar piena zobiem. Bērnam augšžoklī ir desmit piena zobi, nevis sešpadsmit, jo priekšdzerokļu piena zobu nav vispār; pastāvīgie priekšdzerokļi izšķiļas piena dzerokļu vietā. Tāpēc bērnam zobu skaits abos žokļos mainās vairākas reizes.

Treškārt, gudrības zobus uzskata par obligāti izņemamiem. Patiesībā izšķirošs ir tas, vai tie ir tīrāmi, vai tiem ir vieta un vai tie bojā blakus esošo zobu.

Ceturtkārt, augšžokļa kaulu sajauc ar vaiga kaulu. Augšžoklis veido zobu rindu, cietās aukslējas lielāko daļu un acs dobuma apakšējo sienu; vaiga kauls atrodas uz āru un veido vaiga izcilni.

Augšžokļa kauls ap zobu saknēm ir plāns un porains. Tāpēc zobārsts anestēzijas šķīdumu var ievadīt tieši pie saknes gala smaganā, un tas izsūcas cauri kaulam līdz nervam. Šādu anestēziju sauc par infiltrācijas anestēziju un tā iedarbojas ātri.

Apakšžoklis ir biezs un blīvs, tāpēc šķīdums cauri kaulam neiziet, un jābloķē viss nervs vēl pirms tā ieiešanas kaulā. Tieši tāpēc pēc apakšējo zobu ārstēšanas notirpst lūpa, zods un pusi mēles, bet pēc augšējo zobu ārstēšanas notirpst tikai neliels smaganas un lūpas laukums.

No tā izriet vēl viena, praktiski noderīga sekas. Tieši šī porainā kaula dēļ augšējo zobu iekaisumi biežāk izplatās uz blakus esošajām telpām un dobumiem, savukārt apakšējo zobu iekaisumi biežāk veido lokālus, noturīgus abscesus.

Un vēl viena lieta, ko pamana pats cilvēks: pēc augšējā zoba izņemšanas kauls tajā vietā ar laiku sarūk ne tikai augstumā, bet arī platumā, un blakusdobuma grīda pamazām nolaižas zemāk. Tāpēc implanta ievietošana augšžoklī pēc daudziem gadiem bieži prasa papildu kaula veidošanu, kamēr agrīna ārstēšana to var novērst.