Automātiskais implantējamais kardiovertera defibrilators jeb AICD ir elektriskā ierīce, ko izmanto sirds ritma regulēšanai. To sauc arī vienkāršāk kā implantējamu kardiovertera defibrilatoru vai ICD. Automātiskais implantējamais kardiovertera defibrilators spēj darboties kā parasts elektrokardiostimulators, izmantojot elektriskos impulsus, lai koriģētu neregulāru sirdsdarbību, un tas var veikt elektriskās strāvas triecienus, lai novērstu sirdslēkmi. Ierīce tiek implantēta zem krūškurvja ādas ar stiepli, kas caur vēnu nonāk sirds labajā apakšējā kamerā vai labajā kambarī.
Automātiski implantējami kardiovertera defibrilatori pašlaik tiek izmantoti, lai ārstētu slimības, kuras iepriekš tika ārstētas ar zālēm. Tie ietver traucējumus, ko sauc par ventrikulāru tahikardiju, kad sirds apakšējās kameras jeb kambari pukst pārāk ātri. Ilgstoša ventrikulāras tahikardijas epizode var pasliktināties līdz tā sauktajai ventrikulārajai fibrilācijai, kad muskuļu šķiedras sirds kambaros pukst pilnīgi nejauši, sirds vairs nevar funkcionēt un pastāv nāves risks. Automātisku implantējamu kardiovertera defibrilatoru var ieteikt cilvēkiem, kuri jau ir cietuši no sirdsdarbības apstāšanās, ko izraisījusi ventrikulāra tahikardija vai kambaru fibrilācija.
Kad ierīce ir ievietota vietā, tā spēj stimulēt sirdsdarbību, kad rodas ventrikulāra tahikardija vai, gluži pretēji, kad sirdsdarbība kļūst pārāk lēna. Elektriskās aktivitātes uzliesmojumi tiek nogādāti sirdī, izmantojot vadu labā kambara iekšpusē, palīdzot atjaunot normālu ritmu. Ja tahikardija turpinās, tiek izmantots spēcīgāks elektrības grūdiens, kas pazīstams kā kardioversijas šoks, lai apturētu sirdsdarbību tik strauji. Ja rodas fibrilācija, ierīce darbojas kā defibrilators, un sirds muskulim tiek nosūtīts spēcīgs trieciens, lai atjaunotu regulāru sirds ritmu.
Vairumā gadījumu automātisks implantējams kardiovertera defibrilators ir efektīvs, samazinot cilvēka nāves risku patoloģisku sirdsdarbības apstākļu dēļ. Dažkārt pacientiem papildus AICD ir jālieto medikamenti, un dažkārt var rasties problēmas, piemēram, ierīce rada triecienus, kad tie nav nepieciešami. Vairākiem pacientiem rodas psiholoģiskas problēmas, kas saistītas ar automātisko implantējamo kardiovertera defibrilatoru, kļūstot nobažījušies un nemierīgi par iespējamu šoku.
Šoki ir diezgan vardarbīgi, ja tie rodas, kad pacients ir pie samaņas, un AICD var būt saistīts ar kontroles zaudēšanas un bezpalīdzības sajūtu, izraisot depresiju. Šķiet, ka automātiskā implantējamā kardiovertera defibrilatora radītā garīgā cieņa ir saistīta ar ierīces faktisko izslēgšanās reižu skaitu. Psiholoģiskā ārstēšana, piemēram, kognitīvā uzvedības terapija, var būt noderīga tiem, kam ir trauksme un depresija. Arī atbalsta grupas pacientiem un viņu ģimenēm ir izrādījušās noderīgas.