Big Crunch ir hipotētisks kosmoloģisks notikums, kurā viss Visums sabrūk sava gravitācijas ietekmē, beidzas ar melnā cauruma singularitāti. Big Crunch ir iespējamais Visuma galīgā likteņa scenārijs kopā ar citiem scenārijiem, piemēram, nenoteiktu izplešanos (Lielā plīsuma jeb Heat Death) un Big Bounce, kad Visums sabruks, bet pēc tam atkal izpletos. Daudzi kosmologi uzskatīja, ka Big Crunch ir ticams tālas nākotnes iznākums Visumam līdz 1998. gadam, kad tika atklāta tumšā enerģija, noslēpumains spēks, kas izraisa Visuma izplešanās paātrināšanos, padarot nenoteiktu izplešanos iespējamāku.
Dominējošais kosmosa rašanās modelis ir Lielā sprādziena teorija, kas apgalvo, ka pašreizējais Visums izveidojās gigantiskā sprādzienā pirms 13.73 miljardiem gadu. Pēc tam, kad Lielā sprādziena teorija bija nostiprinājusies un to atbalstīja daudzi pierādījumi, zinātnieki sāka teikt: “Mums ir labs Visuma sākuma modelis — kā ar tā beigām?” Vispārējā relativitāte, Alberta Einšteina 1916. gadā izstrādātā teorija, kosmologiem deva matemātiskos rīkus iespējamo Visuma gala stāvokļu izpētei.
Vissvarīgākais mainīgais jautājumā par Visuma beigām un Lielās vēlās brokastis ir Omega (Ω) vērtība, kas tiek definēta kā Visuma vidējais vielas blīvums, kas dalīts ar šī blīvuma kritisko vērtību. Ja Ω ir lielāks par 1, tad Visums ir slēgts, kas nozīmē, ka telpas ģeometriju var salīdzināt ar sfēras iekšējo virsmu. Ja Ω ir lielāks par 1, kā tas ir, telpa ir piepildīta ar pietiekami daudz matērijas, tad lielā kraukšana galu galā ir neizbēgama. Ja Ω ir mazāks par 1, tad Visums ir atvērts un paplašināsies bezgalīgi. Nesenie novērojumi liecina, ka Ω ir mazāks par 1, taču tas vienmēr var mainīties ar papildu zināšanām.
Ir zināms fakts, ka Visums paplašinās. Big Crunch scenārijā šī izplešanās galu galā beigtos, pēc tam apgrieztos, galaktikām tuvojoties viena otrai. Pēc dažiem desmitiem miljardu gadu galaktikas galu galā pietuvotos tik tuvu, ka atsevišķas galaktiku superkopas vairs nebūtu kopas, bet gan kļūs par supergalaktikām. Šo galaktiku centrā būtu masīvas zvaigznes, līdzīgas I populācijas zvaigznēm, kas pastāvēja Visuma rītausmā.
Šīs zvaigznes būtu tik masīvas, ka tās izjuktu mazāk nekā miljons gadu laikā; tipisks tādas zvaigznes kā Saule dzīves ilgums ir vairāk kā 10 miljardi gadu. Galu galā visa matērija tiktu tik saspiesta, ka visa dzīvība apstāsies, un visu Visumā patērēs masīvs melnais caurums. Par laimi mūsu pēcnācējiem šāds notikums tagad šķiet maz ticams.