Biotehnoloģija parasti tiek definēta kā zinātne par praktisku pielietojumu dzīviem organismiem, un šajā jomā strādā biotehnoloģijas zinātnieks. Tas ietver plašu pielietojumu klāstu, sākot no rauga izmantošanas alus pagatavošanai līdz manipulācijām ar gēniem augos un dzīvniekos. Joma ir plaša, taču darbs tiek novirzīts no tradicionālākām jomām uz ģenētikas pielietošanu dažādos veidos. Tradicionāli biotehnoloģiju zinātnieks pieradinātiem augiem un dzīvniekiem piemēro selektīvās audzēšanas principus.
Selektīva audzēšana tiek praktizēta jau daudzus gadus, taču ļoti specifisku ģenētikas zināšanu pielietošana ir salīdzinoši jauna un ietilpst biotehnoloģijas zinātnieka darbības jomā. Pēc dažām aplēsēm, aptuveni 70% produktu mūsdienu pārtikas preču veikalā vienā vai otrā veidā ir balstīti uz biotehnoloģiju. Atkarībā no nozares biotehnoloģijas zinātnieks var strādāt pie dažādiem pārtikas izstrādes vai uzlabošanas procesiem. Iesaistītie pārtikas produkti var ietvert dažādas lietas, piemēram, sieru, rapšu eļļu un vīnu.
Turklāt biotehnoloģijas zinātnieks var strādāt pie tik ļoti atšķirīgiem projektiem, piemēram, izstrādāt veidus, kā palīdzēt tīrīt apģērbu, izstrādāt drošākas kāpšanas virves vai izveidot uzlabotus mājas grūtniecības testus. Biotehnoloģijas zinātnieks varētu būt saistīts ar ģenētiku, cenšoties izprast un izskaust iedzimtas slimības, iespējams, sniedzot ģenētiskas konsultācijas potenciālajiem vecākiem. Citi uzdevumi var ietvert augu vai dzīvnieku klonēšanu, gēnu pārnešanu no viena dzīva organisma uz citu vai citus līdzīgus uzdevumus.
Parasti biotehnoloģiju zinātnieks daudzus gadus pavada, dodoties uz skolu, un parasti ir ļoti izglītots, bieži vien doktorantūras līmenī. Daudziem darbiem biotehnoloģiju jomā ir nepieciešams ne tikai doktora grāds, bet arī divu vai vairāku gadu praktiskā pieredze šajā jomā. Darbs bieži ir saistīts ar sadarbību ar zinātnieku grupu, kas prasa spēju labi sadarboties ar citiem; daudzos gadījumos ir nepieciešamas arī datorprogrammēšanas zināšanas.
Biotehnoloģijas jomā ir dažādas pieejas. Viena pieeja ir vienkārši izpētīt to, kas jau pastāv, un redzēt, ko var iemācīties, savukārt cita pieeja ir atrast veidus, kā atrisināt esošās problēmas, piemēram, meklēt zāles pret ģenētiskām slimībām un citām iedzimtām slimībām. Trešā metode, ko izmanto dažos gadījumos, ir dažādu mikroorganismu apstarošana un pēc tam iegūto mutāciju izpēte, lai noskaidrotu, vai attīstās kaut kas noderīgs. Ja tā notiek, mikroorganismu var izstrādāt komerciāliem lietojumiem.