Baltā biotehnoloģija ir biotehnoloģija, ko izmanto rūpnieciskiem nolūkiem. Nozares, kurās izmanto balto biotehnoloģiju, ražošanas procesā izmanto dzīvos organismus, organiskos materiālus vai dzīvu organismu ķīmiskās sastāvdaļas, piemēram, fermentus. Pašlaik izmantotie vai pētītie baltās biotehnoloģijas pielietojumi ietver ražošanas procesus, biomateriālu izveidi un alternatīvus enerģijas avotus. Papildus tīri komerciāliem ieguvumiem baltā biotehnoloģija tiek pētīta arī kā veids, kā padarīt rūpniecību videi draudzīgāku, nodrošinot mazāk piesārņojošus enerģijas avotus, samazinot atkarību no fosilā kurināmā un radot rūpnieciskus procesus ar mazāk piesārņojošu blakusproduktu.
Aprakstu balts izmanto, lai atšķirtu rūpniecisko biotehnoloģiju no sarkanās biotehnoloģijas, ko izmanto medicīnā, un zaļās biotehnoloģijas, ko izmanto lauksaimniecībā. Robežas starp šiem laukiem ir neskaidras. Piemēram, augu vai sēņu kultivēšanai, lai tās izmantotu medicīnisko zāļu masveida ražošanā, ir gan baltās, gan sarkanās biotehnoloģijas elementi. Biodegvielu galu galā var ražot, izmantojot šim konkrētajam mērķim ģenētiski modificētus augus, un tas būtu robežlīnija starp zaļo un balto biotehnoloģiju. Baltā biotehnoloģija ir vismazāk attīstītā no šīm jomām, un daudziem tās potenciālajiem lietojumiem būs nepieciešama turpmāka attīstība, pirms tie kļūs ekonomiski dzīvotspējīgi.
Bioloģiskie procesi ir balstīti uz ķīmiskiem procesiem, un tāpēc baltā biotehnoloģija tiek iekļauta daudzos ražošanas procesos un produktos, kas ietver ķīmiskas reakcijas. Dažas rūpniecībā izmantotās ķīmiskās vielas, piemēram, dažus polimērus un skābes, var ražot bioloģiski, nevis ar tradicionāliem līdzekļiem. Rūpnieciskos fermentus var izmantot ķīmiski intensīvos procesos, piemēram, papīra ražošanā un apģērbu tekstilizstrādājumu un ādas apstrādē. Tīrīšanas līdzekļos, kas izgatavoti ar šāda veida biotehnoloģiju, piemēram, veļas un trauku mazgāšanas līdzekļiem, parasto neorganisko ķīmisko vielu vietā izmanto fermentus.
Vēl viens pielietojums ir bioenerģija, elektroenerģijas un degvielas ražošana no biomasā esošās ķīmiskās enerģijas. Viena no priekšrocībām ir tā, ka bioenerģiju var ražot no lauksaimniecības blakusproduktiem, piemēram, salmiem, kūtsmēsliem un cukurniedru atlikumiem. Biomasu var iegūt arī no kultūraugiem, kas audzēti šim konkrētajam mērķim, piemēram, kukurūzas, sojas pupiņām un dažiem zāles veidiem. Tiek pētītas arī aļģes kā iespējamais bioenerģijas avots. Bioenerģiju izmanto spēkstacijās un biodegvielā, piemēram, etanolā, biodīzeļdegvielā un bioēterī. Rūpes par vidi ir bijušas nozīmīgs stimuls biodegvielas pētniecībā, jo biodegviela parasti sadedzina tīrāk nekā fosilais kurināmais, ir atjaunojams resurss un rada pielietojumu materiāliem, kas citādi varētu būt vienkārši izmesti kā atkritumi.