Brauna kustība ir parādība, kurā šķidrumā suspendētās mazās daļiņas mēdz pārvietoties pseidogadījuma vai stohastiskā ceļā pa šķidrumu, pat ja attiecīgais šķidrums ir mierīgs. Tas ir šķidrumu veidojošo molekulu kinētiskās ietekmes asimetrijas rezultāts. Šķidrajai fāzei pēc definīcijas ir jābūt noteiktai temperatūrai, kas nozīmē, ka tās molekulām vai atomiem jābūt termiski ierosinātām, saduroties viena ar otru un tajās suspendētajiem objektiem. Lai attēlotu šo parādību, cilvēks var iedomāties golfa bumbiņu kustību uz galda, kas piepildīts ar tūkstošiem lodīšu gultņu, kas kustas ātrās trajektorijās.
Frāze Brauna kustība var attiekties arī uz matemātiskiem modeļiem, ko izmanto, lai aprakstītu parādību un kuriem ir ievērojama detalizācija un kurus izmanto kā citu stohastisko kustību modeļu tuvinājumus. Matemātiskā kustība ir saistīta, bet vairāk strukturēta nekā nejauša pastaiga, kurā daļiņas pārvietošanās ir pilnībā nejaušināta. Parādībām ir Markova īpašība, termins no varbūtību teorijas, kas nozīmē, ka daļiņas turpmāko stāvokli pilnībā nosaka tās pašreizējais stāvoklis, nevis kāds pagātnes stāvoklis. Šajā nozīmē matemātiskais jēdziens ir nedaudz atšķirīgs, bet ļoti līdzīgs fiziskajai Brauna kustībai.
Zinātnieks, kurš padarīja Brauna kustību slavenu, ir Alberts Einšteins, kurš pievērsa šai parādībai plašākas fizikas sabiedrības uzmanību, publicējot rakstu par to 1905. gadā, viņa personīgajā annus mirabilis jeb “brīnišķīgajā gadā”. Šī parādība tika novērota jau 1765. gadā, taču līdz botāniķa Roberta Brauna pētījumiem 1827. gadā tā netika aprakstīta vai detalizēti pētīta, un tā nosaukta par godu viņa darbam. Būdams botāniķis, Brauns pirmo reizi novēroja efektu putekšņos, kas peld ūdenī, kur tie ir redzami ar neapbruņotu aci. Veicot eksperimentus, Brauns konstatēja, ka ziedputekšņu plankumi paši nekustas neatkarīgi, bet gan to kustība bija pseidogadījuma rakstura.
Žans Perins, franču fiziķis, kurš vēlāk ieguva Nobela prēmiju, atkāpās no Einšteina darba. Izmantojot Brauna kustību kā pierādījumu, 1911. gadā viņš vienreiz un uz visiem laikiem pierādīja, ka matērija sastāv no atomiem un molekulām. Lai gan atomu teorija sākotnēji tika piedēvēta 18. un 19. gadsimta britu fiziķim Džonam Daltonam, par to tika strīds vairāk nekā gadsimtu, un tieši Perina darbs izraisīja tās vispārēju pieņemšanu.