Budisms ir reliģija, ko izstrādājis Sidhartha Gotama, dažreiz Siddartha Gautama, kurš dzimis ap 566. gadu p.m.ē. Lumbini, mūsdienu Nepālā. Nodzīvojis privilēģiju dzīvi, pēc tam atteicies no tās, lai dzīvotu askētiski, Sidharta kļuva apgaismota vai pamodās uz domu, ka vienīgais veids, kā dzīvē izvairīties no ciešanām, ir praktizēt apzinātu nepieķeršanos. Mūsdienās šī sākotnējā meditācija ir novedusi pie budisma prakses aptuveni sešos procentos pasaules iedzīvotāju.
Sidhartas jeb, kā viņu pārdēvēja, Budas pamošanās attīstījās četru cēlu patiesību un cēlā astoņkāršā ceļa mācībās. Lai gan mūsdienās ir vairāki atzīti budisma varianti, lielākā daļa tic Patiesībām un Ceļam kā veidam, kā saņemt Nirvānu, svētlaimes stāvokli uz zemes.
Pirmā patiesība ir tāda, ka dzīvi veido fiziskas un garīgas ciešanas. Otrais ir tas, ka mums uz zemes ir sāpes, jo esam pieķērušies pasaulei vai nicinām pasauli. Pastāvīgi vēloties vairāk, mēs turpināsim ciest vēl vairāk. Tādējādi otrā patiesība saprot, ka, atraujoties no vēlmju un tieksmju cikla, mēs atbrīvojamies no ciešanām.
Trešā patiesība ir tāda, ka patiesa laime ir iespējama uz zemes, atkarībā no tā, cik lielā mērā mēs spējam atrauties no pasaulīgu lietu vēlmes. Ja mēs atsakāmies “gribēt”, mēs varam sasniegt Nirvānu. Visbeidzot, ceturtā patiesība ir tāda, ka Cēlais astoņkāršais ceļš ir ceļš uz šīs atdalīšanās sasniegšanu un tādējādi Nirvānas sasniegšanu.
Astoņkārtējais ceļš ietver sekojošo:
Pareiza izpratne nozīmē, ka mēs saprotam ciešanas atbilstošā kontekstā un zinām, izmantojot astoņkārtēju ceļu, ka varam tās izbeigt.
Pareiza domāšana atbrīvo budistu no ļaunām domām pret citiem.
Pareiza runa atbrīvo mūsu mēli no meliem vai ļauniem komentāriem.
Pareiza rīcība nozīmē nekādas darbības, kas saistītas ar zagšanu, nogalināšanu vai cita kaitējuma nodarīšanu, vai nešķīstību.
Pareiza iztika nozīmē atturēšanos no darba, kas radītu lielākas sāpes citiem. Dažos gadījumos tas nozīmē, ka nekad nedrīkst ražot ieročus. Budists nevarētu rakstīt tenku žurnālam, jo tas būtu pretrunā ar pareizu runu. Veiktajam darbam vajadzētu palīdzēt, nevis kaitēt citiem.
Pareiza piepūle ir garīgā enerģija, kas tiek izmantota citu ceļu vadlīniju ievērošanai.
Pareiza apdomība koncentrējas uz to, lai redzētu pasauli skaidri, bez vēlmēm vai tieksmēm. Pareiza uzmanība tiek panākta, pārdomājot ķermeni, jūtas un prāta stāvokli.
Pareiza koncentrēšanās ir vērsta uz koncentrācijas attīstīšanu, izmantojot meditāciju.
Budisma skolas koncentrējas vai sliecas uz vienu vai vairākiem principiem un bieži seko dažādiem skolotājiem vai bodhisatvām, kas nāca pēc Sidhartas. Mēģināt aprakstīt tik dažādas skolas būtu tas pats, kas uzskaitīt visas kristietības versijas. Var teikt, ka pastāv divi galvenie budisma veidi, Theravāda un Mahāyāna. Theravāda galvenokārt tiek praktizēta Dienvidaustrumāzijā. Koncentrēšanās parasti ir vērsta uz pareizu piepūli un koncentrēšanos, attīstot prātu. Ar meditāciju cilvēki var kļūt svēti kā Sidharta, lai gan viņi nekad nesasniegs Budas svētumu.
Mahājāna mēdz būt vērsta uz vairāk priesteru centieniem, un tā galvenokārt sastopama Ziemeļaustrumāzijā. To bieži sauc par Tibetas budismu, taču tas ir arī dzenbudisma avots. Šķiet, ka gan Tibetas budisms, gan dzens Rietumu pasaulē uztver daudz vieglāk nekā Theravāda.
Daži budismu sauc par nereliģiozu, jo tas nekoncentrējas uz dievu, bet gan uz dzīvesveidu. Cilvēki var cienīt Budu vai Sidhartu, taču viņi nelūdz un nelūdz viņu. Budistu statujas ir paredzētas kontemplācijai un iedvesmai, nevis kā lūgšanas vietas. Dažos veidos budisms ir diezgan savienojams ar citu reliģiju praksi. Liela daļa Kristus mācību ir vērsta uz daudziem no tiem pašiem jēdzieniem, tomēr budisti iebilst pret miesas mirstību.
Lai gan lielākā daļa budistu dzīvo Āzijā, Rietumos ir liela interese par budisma filozofiju. Daudzi pazīstamo aktieri Ričardu Gīru atzīst par Mahājānas budistu, kurš seko Tibetas skolai. Šī Tibetas tradīcija ir saistīta ar pašreizējo Dalailamu, kura mācības respektē praktiski visi budisma praktizējošie. Viņa nepārtrauktais karagājiens par nevardarbības novēršanu un viņa dzīve trimdā kopš Ķīnas okupācijas Tibetā ir padarījusi viņu par pasaules līderi.