Cietās plastmasas lelles pirmo reizi tika izgatavotas 1940. gadu beigās. Cietā plastmasa aizstāj kompozīciju, materiālu, kas iepriekš tika izgatavots leļļu izgatavošanai. Cietās plastmasas lelles bija daudz izturīgākas nekā kompozīcijas lelles, tāpēc tās bija labāk piemērotas bērnu rotaļām. Cietā plastmasa bija arī labāka, lai izveidotu smalkas detaļas, piemēram, pirkstu un kāju pirkstu bedrītes.
Cietās plastmasas lelles tika veidotas veidnēs; kā rezultātā katras ķermeņa daļas sānos parasti ir redzama pelējuma līnija. Dobi rumpji un galvas tika izgatavotas divās daļās – priekšpusē un aizmugurē -, kas vēlāk tika salīmētas kopā. Agrīnās plastmasas lelles bija savērtas, proti, to galva, rokas un kājas bija savienotas ar ķermeni ar gumijas joslu vai elastīgu auklu, kas tika izvilkta cauri dobajam rumpim. Sākot ar piecdesmito gadu sākumu un vidu, šīs lelles tika tirgotas kā “staigulīši” — lelles ar iekšējo mehānismu, kas pagrieza galvu no vienas puses uz otru, kājām kustoties uz priekšu un atpakaļ.
Agrīnās cietās plastmasas lelles tika veidotas no gaišas miesas krāsas plastmasas, pēc tam nokrāsotas ar tumšāku mīkstuma nokrāsu. Virs krāsas krāsas tika pievienotas citas krāsotas iezīmes, piemēram, sārtums uz vaigiem, roku mugurām un ceļiem; krāsotas skropstas; sarkanas rožu pumpuru lūpas; un/vai nagu laka uz sīkajiem pirkstu galiem. Dažām lellēm bija krāsotas acis, bet lielākajai daļai bija miega acis: stikla acis, kas bija nosvērtas, lai tās aizvērās, kad lelle tika nolikta uz muguras, un atvērās, kad lelli novietoja sēdus vai stāvus.
Dažām cietas plastmasas lellēm, piemēram, mazuļiem, bija veidoti mati, kas nozīmēja, ka galva bija veidota un nokrāsota tā, lai izskatītos tā, it kā uz tās būtu mati. Daudzām citām plastmasas lellēm uz galvas bija pielīmētas parūkas. Agrīnās parūkas tika izgatavotas no mohēras, savukārt vēlāk parūkas tika izgatavotas no saran — plastmasas matiem, kurus varēja ķemmēt, mazgāt un lokot, izmantojot lelles izmēra ruļļus. Piecdesmito gadu vidū, kad pirmo reizi tika izmantots vinils, dažām lellēm bija “galvaskausu vāciņi” — vinila vai mīkstas plastmasas šinjoni, kas drīzāk kā parūkas, izņemot ar sakņotiem matiem, kas tika pielīmēti pie lelles galvas gluži kā parūka. Vēlāk dažām lellēm bija cieti plastmasas korpusi un vinila galvas ar sakņotiem matiem.
Lielākā daļa agrīno cietās plastmasas leļļu bija lielākos izmēros, piemēram, 14 collu, 17 collu un 20 collu lelles. Cietā plastmasa ātri kļuva par populāru materiālu astoņu collu 1950. gadu mazuļu lellēm; vēlāk cieto plastmasu izmantoja pat dažām modes lellēm, kas kļuva populāras piecdesmito gadu beigās un sešdesmitajos gados. Ķermeņi parasti sastāvēja no sešām daļām: rokas, kājas, rumpis un galva.
Tā kā cietā plastmasa ir tik izturīgs materiāls, mūsdienās ir daudz vieglāk atrast cietas plastmasas lelli labā stāvoklī, nekā atrast kompozīciju vai porcelāna lelli bez šķembām, plaisām vai lūzumiem. Tomēr šīs lelles nav bez problēmām. Viena no visbiežāk sastopamajām problēmām ir tā, ka cietajai plastmasai ir tendence atdalīties dobu gabalu, piemēram, rumpja un galvas, šuvēs. Parasti šādas šuvju atdalīšanās notiek spiediena dēļ uz šuvēm; piemēram, lellēm, kas ir savērtas pārāk cieši, galu galā var parādīties šuvju atdalīšanās pie kakla, un staigulīšām lellēm bieži ir atdalījumi rumpja apakšdaļā, kur atrodas staigāšanas mehānisms. Šīs lelles var arī saplaisāt vai salūzt, ja tās tiek nomestas, taču kopumā cietā plastmasa ir daudz izturīgāks materiāls nekā tās, kuras iepriekš tika izmantotas leļļu izgatavošanai.