Velosipēdu sacīkstes vairāku gadu desmitu laikā ir attīstījušās no vienkāršām šosejas sacensībām par dažāda veida sacensībām pa ceļu un bezceļu. Viens no ātrākajiem un fiziski prasīgākajiem sacīkšu veidiem ir hibrīda tipa sacīkšu un bezceļa sacīkstes, ko sauc par ciklokrosa sacīkstēm. Ciklokrosa sacīkstēs ietilpst īpaša veida velosipēdi, kas spēj izturēt ātrumu uz ceļa un saķeri un vibrāciju bezceļa apstākļos, un ciklokrosa trases parasti ir īsas cilpas, un tām ir daudzveidīgs reljefs un šķēršļi. Ciklokrosa sacensības parasti ilgst no pusstundas līdz stundai, un tajās ir ietves segums, netīrumi, stāvi kalni un skrējiens, zāle un dažādi citi izaicinājumi, kas jātniekam jāpārvar.
Ciklokrosa velosipēdi izskatās ļoti līdzīgi šosejas velosipēdiem, taču tiem ir vairākas būtiskas atšķirības, kas ir piemērotas velosipēdam ar apvidus veidu, pa kuru tas tiks braukts. Piemēram, cyclocross velosipēdiem ir riepas, piemēram, kalnu velosipēdam, bet riepas izmērs ir 700 c, kas ir daudz lielāks nekā kalnu velosipēdam un pēc izmēra ir līdzīgs šosejas velosipēda riepai. Tas nodrošina zemāku rites pretestību, bet lielāku saķeres kontroli līkumos un brīvā reljefā.
Vēl viena raksturīga iezīme ciklokrosa velosipēdiem ir daudz stingrāka rāmja konstrukcija nekā šosejas velosipēdam, kas nodrošina lielāku vadāmību bezceļa apstākļos, bet joprojām nodrošina aerodinamisku stāvokli uz ceļa. Ciklokrosa velosipēdiem ir nolaižams stūres stienis, kas ir līdzīgs tiem, kas atrodami šosejas velosipēdiem. Ciklokrosa velosipēda dakšai parasti ir vairāk slīdēšanas vai stāvāka leņķa nekā šosejas velosipēda dakšai, lai nodrošinātu lielāku stabilitāti bezceļa posmos. Arī ciklokrosa velosipēdiem ir atšķirīgi pārnesumu skaitļi nekā šosejas velosipēdiem. Pārnesumi ir vairāk piemēroti braukšanai ar kalnu velosipēdu, taču lielākā daļa ciklokrosa velosipēdu cenšas izgriezt vidusceļu starp šosejas velosipēdu ātrumu un vieglāko kalnu velosipēdu pārnesumu stāviem kāpumiem.
Ciklokrosa sacensību trasēs ir šķēršļi, piemēram, barjeras, kas piespiež braucēju nost no velosipēda. Pēc tam jātniekam ir jāpieņem velosipēds un jāpārlec pāri barjerai, vai arī viņš var pārlēkt pāri barjerai, ja ir īpaši prasmīgs. Tas bieži vien piešķir velosacensībām unikālu iezīmi, kas nav izplatīta citos sacīkšu veidos: vajadzību izkāpt un skriet. Tā kā ciklokrosa trasēs var būt arī ieskrējieni — stāvi kalni, no kuriem lielākajai daļai braucēju ir jānokāpj un jāuzskrien, līdz ar to arī nosaukums — atkarībā no trases struktūras braucēji var pavadīt ievērojamu laiku, uzkāpjot un nokāpjot no velosipēda.
Ciklokrosa sacensību formāts ir diezgan līdzīgs kritēriju šosejas sacensībām, kurās trase ir diezgan īsa un braucēji brauc noteiktu laiku plus noteiktu apļu skaitu; piemēram, braucēji var sacensties pusstundu plus piecus apļus. Šis formāts padara sacīkstes īsas, bet ļoti intensīvas un ļoti ātras, padarot velosipēda vadību par būtisku veiksmīgu sacensību aspektu. Ciklokrosa sacensību prasību dēļ aerobiskais spēks kļūst par ļoti svarīgu sacīkšu braucēja treniņu režīmam un sniegumam sacensību laikā.