Dopamīna transportētājs ir proteīna veids, kas nervu sinapsēs aktīvi transportē neirotransmitera dopamīnu. Kad dopamīns tiek pārvietots no sinapses uz neironu, tas ir dopamīna transportētājs, kas galvenokārt ir atbildīgs par šīs funkcijas veikšanu. To darot, tas efektīvi pārtrauc dopamīna signāla pārraidi neironam. Šī iemesla dēļ dopamīna transportētāja darbības traucējumi tiek vainoti vairāku psiholoģisku traucējumu, tostarp klīniskās depresijas, alkoholisma un bipolāru traucējumu, veicināšanā.
Tāpat kā visu proteīnu gadījumā, cilvēka genomā ir noteikta vieta, kas satur dopamīna transportētāja proteīna kodu. Tas atrodas piektajā hromosomā, un dažreiz tas var būt pakļauts stāvoklim, ko sauc par ģenētisko polimorfismu. Tas rada vairāk transporterproteīnu, nekā parasti būtu veselīgi. Pārāk daudz olbaltumvielu var izraisīt priekšlaicīgu dopamīna attīrīšanu no sinapsēm, un tas radītu ģenētisku noslieci uz tādiem traucējumiem kā iepriekš aprakstītie.
Dopamīns ir viens no galvenajiem smadzeņu neirotransmiteriem, un tas ir īpaši svarīgs tādām sajūtām kā motivācija un atalgojums. Tas ietekmē arī uzmanību un mācīšanos, tāpat kā kustības, garastāvokli un miegu. Ir viegli saprast, kā pat neliela nelīdzsvarotība dopamīna transportētājā var būtiski ietekmēt cilvēka dzīvi. Cilvēkam novecojot, ķermeņa šūnās tiek ražots mazāk dopamīna. Samazinoties dopamīna līmenim, proporcionāli samazinās arī transportētāju līmenis, lai kompensētu šo atšķirību.
Vairāku veidu zāles var bloķēt transportētāju, neļaujot tam darboties kā parasti. Šajā kategorijā ietilpst kokaīns un amfetamīni, kā arī daži medikamenti, ko lieto kā antidepresantus, piemēram, bupropiona hidrohlorīds. Visas šīs zāles samazina dopamīna izvadīšanas ātrumu no sinapses, atstājot to tur, lai atkal un atkal pārraidītu signālus. Patīkamās sajūtas, ko rada visas šīs zāles, visticamāk, ir tiešs rezultāts tam, kā tās iedarbojas uz neirotransmiteriem.
Dažus ar dopamīnu saistītus traucējumus izraisa nevis dopamīna transportētāja pārmērīga aktivitāte, bet gan paša dopamīna trūkums. Lietojot kā medikamentu, dopamīns ietekmē simpātisko nervu sistēmu, piemēram, paaugstina sirdsdarbības ātrumu, taču šādā veidā tas nevar iekļūt smadzenēs caur hematoencefālisko barjeru. Šī iemesla dēļ citas zāles, kas ietekmē transportētāju vai kas citos veidos piegādā dopamīnu, ir jāievada, lai ārstētu slimības, kas saistītas ar dopamīna deficītu, nevis ar transportētāja pārpalikumu.