Džainisms ir askētiska reliģija, kas radusies Indijā aptuveni 6. gadsimtā pirms mūsu ēras. Šīs reliģijas pārstāvji tic nevardarbībai pret visu dzīvo un cenšas dzīvot nekaitīgu dzīvi, kas iztērē pēc iespējas mazāk pasaules resursu. Džainisma, kā tiek saukti džainisma sekotāji, galvenais mērķis ir atbrīvot dvēseli no visas karmas, tādējādi panākot atbrīvošanu. Pasaulē ir mazāk nekā pieci miljoni džainisma sekotāju, kas galvenokārt dzīvo Indijā.
Džainis uzskata, ka gandrīz visam ir džīva, ko parasti tulko kā “dvēsele”, kas atrodas kādā reinkarnācijas stadijā, ieslodzīta dzimšanas un atdzimšanas ciklā. Džainis uzskata, ka ir iespējams izkļūt no šī cikla un sasniegt mokšu jeb atbrīvošanos, sekojot trim galvenajām idejām, kas pazīstamas kā trīs dārgakmeņi. Šīs trīs idejas ir pareiza pārliecība, pareizas zināšanas un pareiza rīcība. Pareiza pārliecība attiecas uz skaidru redzi un izvairīšanos no aizspriedumiem; pareizas zināšanas nozīmē izprast reālo Visumu saskaņā ar Jain rakstiem; pareiza rīcība attiecas uz atbrīvošanos no pieķeršanās, džainu ētikas ievērošanu un izvairīšanos no kaitējuma dzīvām būtnēm.
Cilvēki, kas seko šai reliģijai, cenšas nodarīt ļaunumu nevienai dzīvai būtnei. Viņi izvairās uzkāpt uz kukaiņiem vai tos elpot, bieži vien pat aizsedz degunu un muti ar drānu, lai nejauši neieelpotu kaut ko dzīvu. Džainisti ir stingri veģetārieši un neēdīs nekādus sakņu dārzeņus, jo, izraujot sakni, viss augs iet bojā. Šie ir tikai daži no veidiem, kā džaini cenšas izrādīt cieņu pret visiem dzīves veidiem, meklējot mokšu.
Džainis netic Dievam, radītājam vai jebkurai augstākās būtnes formai. Viņi uzskata, ka Visumam nav sākuma vai beigu, un nav arī radītāja. Cilvēkus, kuri dzīves laikā sasniedz mokšu jeb atbrīvojas no atdzimšanas cikla, sauc par jinas, kas nozīmē “tie, kas uzvar”. Cilvēkus, kuri ir sasnieguši šo līmeni, var uzskatīt par dieviem vai dievišķām būtnēm, kas sasniegušas pilnību.
Karma ir arī džainisma faktors, jo sliktas darbības vai domas piesaista karmu, ko džainis uzskata par fizisku vielu. Tiek uzskatīts, ka zināma karma ietekmē atdzimšanas iznākumu. Lai dvēsele sasniegtu atbrīvošanos, visa karma ir jāsadedzina un visa kaislība ir jālikvidē, lai vairs nevarētu sevi piesaistīt. Tikai tad dvēsele pacelsies svētlaimes stāvoklī.
Džainisms uzsver atkarības trūkumu no materiālajiem īpašumiem, un daudzi džainisti uzskata, ka viņiem vajadzētu būt pēc iespējas mazākam materiālajam īpašumam. Viens džainu mūku ordenis, Digambaras jeb “debesīs tērptie”, vispār nevalkā drēbes, jo ir atteikušies no visa īpašuma. Visiem džainu mūkiem vai mūķenēm ir jādod pieci zvēresti: nevardarbība, patiesības teikšana, nezagšana, šķīstība un atteikšanās no materiālajiem īpašumiem.
Viena no galvenajām džainisma figūrām ir Indijas vīrietis no 6. gadsimta pirms mūsu ēras vārdā Mahavira. Mahavira bija Budas laikabiedrs un ir minēts dažos budistu rakstos. Džainismam ir kopīgs, lai gan ne visi, uzskati ar hinduismu un budismu.