Džihāds ir arābu vārds, kas apzīmē cīņu vai tiekšanos, īpaši attiecībā uz garīgi labāku cilvēku. Džihādu dažkārt sauc par islāma sesto pīlāru, jo visu musulmaņu ticībā esošo cilvēku pienākums ir apgūt tendences, kas padarītu viņus mazāk cienīgus Allāham.
Džihāds tiek uztverts arī kā svētais karš islāma vārdā. Tā ir bijusi nozīme, kas ir cieši saistīta ar terorismu. Saskaņā ar ekstrēmistu nostādnēm dzīvības upurēšana islāma labā tiek uzskatīta par džihādu. Turklāt islāma aizsardzība pret iebrucējiem vai karadarbības draudiem tiek definēta arī kā džihāds.
Šī pēdējā nozīme izraisa diskusijas un dažreiz bailes tajos, kas nav musulmaņu izcelsmes. Daudziem cilvēkiem, kuri ir islāma ticīgie, džihāds ir personiska cīņa par morālāku, būtībā par labu cilvēku. Cilvēka darbības un darbi, īpaši grūti izpildāmi, ir džihāda darbības.
Džihādam līdzīgs kristiešu jēdziens ir ideja par karu starp miesu un garu, kas bieži tiek formulēta “karainos” vārdos. Cilvēki runā par cīņu starp miesas ilgām, kuras viņi cenšas noliegt. Daudzi kristieši uzskata, ka tādas lietas kā iekāre, alkatība, rijība un tieksme pēc varas ir jāapvalda, lai staigātu pa Kristus ceļu.
Džihāds savā visvienkāršākajā nozīmē ir šī pati cīņa. Tas ir kaut kas līdzīgs karam un svēts, bez nepieciešamības spert kāju fiziska kaujas laukā. Tā vietā tā ir cilvēku cīņa, lai ierobežotu profāno, lai cilvēks varētu tiecas uz svēto. Džihāds lielākajai daļai musulmaņu notiek personīgā līmenī un netiek izteikts ārējā veidā pret citiem.
Pats islāms nozīmē mieru caur padošanos vai pakļaušanos Dieva gribai. Tas nozīmē, ka visi islāma locekļi katru dienu praktizē džihādu, lai panāktu šo mieru. Padevība nozīmē ļaut Dievam būt dominējošam un viņa gribai būt pārākam. Tas prasa zināmas pūles.
Islāma pētnieku un piekritēju vidū notiek intensīvas debates par džihāda pamatotību, kas tiek praktizēts faktiskā karadarbībā. Daži nosoda visu vardarbību, kas nav tieša pašaizsardzība. Savukārt citi uzskata, ka džihāds ar zobenu jeb džihāds bis saif ir pieņemams un godājams veids, kā aizstāvēt draudus savām reliģiskajām praksēm vai brīvībai.
Tie, kas atbalsta nepārtrauktu karadarbību Tuvajos Austrumos, apgalvo, ka citu valstu iebrukumi vai draudi grauj islāma spēku un apdraud islāma dzīvesveidu. Šim argumentam var būt zināms pamatojums, jo valsts rietumnieciskums var ietekmēt reliģisko praksi.
Tomēr lielākā daļa argumentu par džihādu ar zobenu ir pārspīlēti vai viltus. Lielākā daļa mēreno islāma zinātnieku un reliģisko līderu nosoda džihādu, kura mērķis ir nevainīgie, kā tas ir izplatīts terora aktos. Tomēr islāms kļuva pie varas ar zobena džihādu, kauju veidā, kā arī ar līgumiem.
Osmaņu impērijas zelta laikmetu nevarēja sasniegt bez zobena džihāda, jo tas ļāva islāmam kontrolēt daudzas valstis. Tomēr lielākā daļa mēreno musulmaņu uzskata, ka reliģisko karu laikam jau sen vajadzētu būt garām un ka zobena džihādam ir daudz mazāka nozīme nekā ikdienas personīgajai cīņai, lai pakļautos Dieva gribai.