Dzīves beigu aprūpes ceļš ir plāns, kas nosaka, kā par cilvēku jārūpējas, kad viņš vai viņa mirst. Tas apraksta medicīnisko aprūpi cilvēkiem ar neārstējamām slimībām vai galīgām slimībām viņu dzīves pēdējās dienās vai stundās gan mājās, gan patversmē. Dzīves beigu aprūpes ceļš ietver veselības aprūpes veidu, kas pazīstams kā paliatīvā aprūpe, kas koncentrējas uz simptomu mazināšanu, nevis uz izārstēšanu. Plāns parasti ietver diskusijas starp pacientiem, radiniekiem un medicīnas personālu. Tā mērķis ir sniegt psiholoģisku, garīgu un fizisku atbalstu, kas noved pie vislabākās iespējamās nāves.
Pirms var apsvērt dzīves beigu aprūpes iespēju, ir svarīgi precīzi diagnosticēt pacienta galīgo stāvokli. Jāpārliecinās, ka pacienti ir sasnieguši pēdējās dzīves dienas vai stundas un ka nav atgriezenisku slimību cēloņu, kas pasliktinātu viņu stāvokli. Dzīves beigu aprūpes ceļš sākas ar diskusijām starp medicīnas speciālistiem, pacientu un radiniekiem vai aprūpētājiem. Ir svarīgi nodrošināt, lai visi saprastu, ka pacients ir sasniedzis pēdējās dzīves stundas vai dienas, un noskaidrot visu iesaistīto personu viedokli.
Medicīniskās ārstēšanas iespējas parasti tiek apspriestas kā daļa no dzīves beigu aprūpes ceļa. Var būt nepieciešamas zāles un citas ārstēšanas metodes, lai pacients justos ērti, taču ir jāpieņem lēmumi par to, vai un kad jāpārtrauc dažas nederīgās terapijas. Var būt nepieciešams arī izlemt, cik tālu iepriekš jāievada zāles, lai novērstu nevēlamu simptomu rašanos. Var kļūt svarīgas dažādas zāļu ievadīšanas metodes, jo daži pacienti var nespēt lietot tabletes un to vietā var būt nepieciešamas injekcijas.
Pamatvajadzības, piemēram, ērta gulta un ēdieni un dzērieni, ir iekļautas arī dzīves beigās. Pacientiem var būt nepieciešami īpaši balsti, spilveni vai matrači, lai ērti novietotos. Bieži vien pēdējās dzīves stundās pacienti var nevēlēties uzņemt pārtiku vai šķidrumus, un tas var radīt satraukumu radiniekiem. Dažreiz mirstošs pacients vienkārši ir pārāk vājš, lai ēst, un var būt nepieciešama aprūpētāju palīdzība.
Jebkura garīga vai reliģiska pārliecība tiek uzskatīta par daļu no dzīves beigu aprūpes ceļa. Tiek ņemtas vērā pacientu, tuvinieku un aprūpētāju vēlmes, lai mirstības procesā varētu piedāvāt piemērotu atbalstu. Pēc nāves atbalsts ir vērsts uz ģimeni vai citiem aprūpētājiem, kad viņi samierinās ar savu zaudējumu.