Ekonomikas un monetārā savienība ir tāda, kurā vairākas valstis vienojas koplietot vienotu valūtu. Tas ietver vienošanos par zināmu sadarbību ekonomikas politikas jomā, kā arī nolīgumus par tirdzniecības šķēršļiem. Vispazīstamākais piemērs ir Eiropas Savienības valstu grupa. Ekonomiskajā un monetārajā savienībā iesaistītās valstis var arī sadarboties likumdošanas jomā, taču tas nav neizbēgami.
Ekonomiskajā un monetārajā savienībā darbojas divas atsevišķas sistēmas, kuras abas var pastāvēt atsevišķi. Piemēram, valstu grupa var izmantot kopīgu valūtu bez tirdzniecības līguma. Mūsdienās ir vairākas šādas struktūras, gan neformālas, gan formālas, vairumā gadījumu, kad ir iesaistīta liela valsts un vairākas mazākas sabiedrotās valstis, piemēram, tās, kas agrāk bija impērijas daļa, bet tagad ir zināmā mērā neatkarīgas.
Ir iespējams arī izveidot ekonomisko savienību tirdzniecības līguma veidā, nedalot valūtu. Visredzamākie pašlaik ir vienošanās starp Eiropas valstīm, kuras neizmanto vienotu valūtu vai nav Eiropas Savienības dalībvalstis. Šādas struktūras var ietvert kopējo tirgu, kas ierobežo tādus šķēršļus kā tirdzniecības tarifi, vai vienoto tirgu, kura mērķis ir pēc iespējas mazāk šķēršļu tirdzniecībai, kas parasti nozīmē, ka uzņēmumiem un darbiniekiem ir tiesības darboties kādu no valstīm.
Tomēr, lai tā būtu ekonomiskā un monetārā savienība, ir jābūt gan vienotajai valūtai, gan ekonomiskajai savienībai. Vienīgais nozīmīgais piemērs 16. gadā ir 2010 valstis, kas ir Eiropas Savienības dalībvalstis un ir ieviesušas eiro kā nacionālo valūtu. Eiropas Savienība ir arī ekonomiskā savienība, taču ne visas dalībvalstis izmanto valūtu. Apvienotā Karaliste un Zviedrija ir visievērojamākās “atteikšanās valstis”, savukārt dažām jaunākajām ES dalībvalstīm vēl ir jāizpilda finanšu kritēriji, lai ieviestu eiro, bet ar laiku tas būtu jādara.
Ir arī citi Eiropas Savienības partnerības aspekti, kas nav neizbēgama ekonomiskās un monetārās savienības sastāvdaļa. ES ir iespēja izdot direktīvas par politiskiem jautājumiem, kas parasti kaut kādā veidā attiecas uz tirdzniecību, kuras dalībvalstīm ir jāpārņem savos tiesību aktos. Tikmēr valstis, kas lieto eiro, ir izveidojušas Eiropas Centrālo banku, kas pieņem lēmumus par monetāro politiku, kas skar visas šīs valstis. Lai gan šāda banka ir gandrīz praktiski neizbēgama vienotā valūtā, tā nav ekonomiskās un monetārās savienības neatņemama prasība.
SmartAsset.