Ekstrasistolija ir neregulāra sirdsdarbības modeļa veids. Tas notiek, ja sirds apakšējās kameras, ko sauc par sirds kambariem, saraujas ātrāk, nekā tas ir paredzēts normālā sirds ritmā. Priekšlaicīgai kontrakcijai seko īsa pauze un pēc tam ātra pārējās sirdsdarbība. Nelielas ekstrasistoles ir diezgan izplatītas un parasti neizraisa simptomus, lai gan ļoti izteikta ekstrasistolija var izraisīt sirdsklauves, sāpes krūtīs, apgrūtinātu elpošanu un citus bīstamus simptomus. Ārstēšana parasti sastāv no ikdienas medikamentu lietošanas, lai regulētu sirds darbību un kontrolētu citus pamatnosacījumus.
Sirdsdarbības ciklu parasti izraisa elektriskais signāls no sinoatriālā mezgla, kas atrodas labajā kambara. Ekstrasistoles gadījumā sirds kambaru šūnas izstaro savus elektriskos signālus, lai sāktu sitienu, bet sinoatriālais mezgls klusē. Daudzi dažādi faktori var veicināt elektriskās patoloģijas sirdī, tostarp iedzimtus defektus, sirds slimības, vairogdziedzera darbības traucējumus, traumas un ārkārtēju stresu. Cilvēkiem var būt paaugstināts risks, ja viņi smēķē, lieto alkoholu un lieto stimulējošas narkotikas, piemēram, kokaīnu un metamfetamīnu. Dažos gadījumos nevar atklāt nekādus pamatcēloņus vai riska faktorus.
Ekstrasistoles simptomi var būt saistīti ar pašu sirdsdarbības problēmu vai ciešāk saistīti ar pamatcēloņu. Vairumā gadījumu cilvēki nepamana izmaiņas sirdsdarbības veidā. Dažiem pacientiem šķiet, ka viņu sirds izlaiž sitienus vai darbojas pārāk lēni. Citi simptomi var būt asas sāpes krūtīs, hiperventilācija, vieglprātība, nogurums un, iespējams, ģībonis.
Ja ir aizdomas par ekstrasistolu, ārsti veic virkni diagnostikas testu. Fiziskā pārbaude var ļaut ārstam dzirdēt un sajust patoloģisku sirdsdarbību. Asins analīzes ir svarīgas, lai pārbaudītu augstu holesterīna līmeni, infekciju, toksīnus un ķīmisko nelīdzsvarotību. Elektrokardiogramma, sirds elektriskās aktivitātes pārbaude, iespējams, ir vissvarīgākais diagnostikas instruments. Tas ļauj ārstiem precīzi redzēt, kā un kur notiek patoloģiskas kontrakcijas un cik bīstamas tās šķiet.
Pacientam, kuram ir smagi simptomi, var būt nepieciešama hospitalizācija, lai saņemtu skābekli un intravenozas zāles. Zāles, ko sauc par antiaritmiskiem līdzekļiem, bieži ievada, lai stabilizētu elektrisko aktivitāti sinoatriālajā mezglā un bloķētu signālus no sirds kambariem. Kad pacienti ir nostabilizējušies, viņiem parasti tiek nozīmētas zāles, kas jālieto katru dienu mājās, un tiek uzdots veikt svarīgas dzīvesveida izmaiņas. Regulāras fiziskās aktivitātes, gudra ēšana un izvairīšanās no narkotikām un tabakas ir būtiski svarīga ilgstošai sirds veselībai pēc ekstrasistoles bailēm.