Encefalīts ir reta slimība, kas izraisa smadzeņu iekaisumu. To visbiežāk izraisa infekcija vai vīruss, kas iekļūst smadzenēs, bet to var izraisīt arī baktērijas vai parazīti. Ļoti retos gadījumos stāvokli var izraisīt smadzeņu ievainojums, nevēlama reakcija uz zālēm vai medikamentiem vai ķermeņa imūnsistēmas kļūdaini uzbrūk smadzenēm.
Ja vīruss vai parazītu izraisītas baktērijas nonāk asinsritē, tas var tikt pārnests uz smadzenēm, kur var rasties iekaisuma darbība jeb encefalīts. Tas var izraisīt smadzeņu audu pietūkumu, asiņošanu smadzenēs un pat neatgriezeniskus smadzeņu bojājumus. Visjutīgākie ir cilvēki ar vāju imūnsistēmu, bērni un vecāka gadagājuma cilvēki, lai gan tas var ietekmēt ikvienu.
Encefalīta simptomi var būt ļoti dažādi, un dažreiz simptomi vispār neparādīsies. Smagos gadījumos simptomi var būt apgrūtināta staigāšana vai stāvēšana, neveiklība, galvassāpes, sāpes kaklā, stīvs kakls, nogurums, slikta dūša, vemšana, aizkaitināmība, miegainība, garīgs apjukums, nepatika pret gaismu un retos gadījumos krampji vai koma. Simptomus zīdaiņiem ir grūtāk atpazīt, taču tie var ietvert šķielēšanu vai pavēršanos no gaismas, kā arī ķermeņa vājumu vai ļenganu.
Cēlonis bieži ir noslēpums, ja vien nav dokumentēts plaši izplatīts uzliesmojums. Dažos gadījumos kukaiņi, kas pārnēsā vīrusu, inficēs kopienu, un cēloni var precīzi noteikt. Atsevišķos stāvokļa gadījumos ir grūtāk noteikt cēloni. Lai gan tiek uzskatīts, ka vīrusi un baktērijas veido lielāko daļu gadījumu, specifiskas baktērijas ir konstatētas mazāk nekā piecdesmit procentiem encefalīta pacientu.
Tiek uzskatīts, ka ir vairāk nekā 100 dažādu baktēriju, kas izraisa encefalītu. Daži no visizplatītākajiem ir herpes simplex vīruss, entereovīrusi, kas izplatās ar fekālijām, un arbovīrusi, kas izplatās ar kukaiņu kodumiem. Šo stāvokli dažkārt izraisa arī pārmērīga ķermeņa reakcija uz tādām izplatītām infekcijām kā herpes simplex, masalas un pat gripa.
Lai diagnosticētu pacientu, tiek veikta jostas punkcija jeb mugurkaula piesitiens, ievietojot adatu muguras lejasdaļā un paņemot šķidruma paraugu no mugurkaula. Pēc tam šķidrums tiek pārbaudīts attiecībā uz vīrusiem, baktērijām vai citām vielām, kas var būt saistītas ar encefalītu. Var veikt arī biopsiju, kurā tiek izņemta neliela daļa smadzeņu audu un pārbaudīti vīrusi, ja ārsts to uzskata par nepieciešamu diagnozes noteikšanai.
Ja pacientam ir pozitīvi diagnosticēts encefalīts, antibiotiku terapija parasti tiek nozīmēta nekavējoties, īpaši, ja cēlonis nav zināms. Akūtā fāze jeb laiks, kad smadzenes ir pietūkušas, ilgst līdz divām nedēļām, un pēc šī laika simptomi var pakāpeniski vai pēkšņi izklīst. Turpmākā ārstēšana ir atkarīga no stāvokļa cēloņa un var ietvert pretvīrusu zāles, steroīdus pietūkuma mazināšanai un narkotiskos līdzekļus sāpju mazināšanai. Pēc akūtas fāzes beigām uzmanība tiek pievērsta rehabilitācijai un smadzeņu bojājumu vai citu ilgstošu problēmu ārstēšanai.