Fašisms ir valdības forma, kas bija populāra no 1919. līdz 1945. gadam, bet kļuva par tabu pēc holokausta un ass lielvaru sakāves 1945. gadā. Kopš 1945. gada tikai dažas grupas ir attiecinājušas šo terminu uz sevi, un šis termins ir kļuvis par universālu epitetu. par jebko sliktu. 2005. gadā zinātnieks Ričards Grifits paziņoja, ka šis vārds ir “mūsdienu visvairāk nepareizi lietotais un pārmērīgi lietotais termins”. Jo īpaši fašisms bieži tiek uzskatīts par baltās varas sinonīmu, lai gan daudzās valstīs, kas nav baltās un rasu ziņā jauktas, kādreiz ir bijušas fašistu valdības, tostarp Brazīlijā, Meksikā, Japānā un Zairā.
Sākotnējā nozīmē “fašisms” attiecās uz itāļu fašistiem Benito Musolīni vadībā. Autoritatīvs dokuments par šo tēmu ir “Fašisma doktrīna”, kas parādījās kā termina ieraksts Itālijas enciklopēdijā, kas publicēta 1932. gadā. Autors tika minēts kā Musolīni, bet visticamākais autors ir filozofs Džovanni Džentile, kurš palīdzēja Musolīni formulē savu politisko filozofiju.
Filozofijas noteicošās iezīmes ir nacionālisms (tostarp ekonomiskais nacionālisms), korporatīvisms (tostarp ekonomikas plānošana), totalitārisms (tostarp diktatūra un sociālā intervence) un militārisms. Saskaņā ar Fašisma doktrīnu: “Fašistu valsts koncepcija ir visaptveroša; ārpus tās nevar pastāvēt nekādas cilvēciskas vai garīgas vērtības, vēl jo mazāk tām. Šādi saprotot, fašisms ir totalitārs, un fašistiskā valsts — visu vērtību sintēze un vienība — interpretē, attīsta un pastiprina visu tautas dzīvi. Filozofiju apkopo devīzes “Viss valstī, nekas ārpus valsts, nekas pret valsti”, “Tici, paklausi, cīnies”, “Grāmata un muskete — veido perfektu fašistu” un “Karš ir vīrietis kā sievietei ir mātes statuss.
Savas uzplaukuma laikā fašisms tika tirgots kā “trešā pozīcija” starp komunismu un kapitālismu. Itālijā tā simbols bija ap cirvi sasiets stieņu saišķis, kas simbolizēja valsts solidaritāti un spēku. Vārds “fašists” cēlies no itāļu vārda fascio, kas nozīmē saišķis vai savienība. Šie režīmi pāri visam ciena varu un izvirzās politiski nozīmīgi, izmantojot iebiedēšanu, draudus un spīdzināšanu.
Lielākoties visi zina, ka fašisms ir slikta politiskā sistēma, taču ne visi zina, kas tā īsti ir, un vienprātību par filozofijas centrālajiem elementiem zinātnieki pat nepanāca līdz 1990. gadiem. Lai saprastu, kāpēc fašisms ir slikts, vispirms jāsaprot, kas tas īsti ir. Šī ir plaša zinātniska tēma, un ir vairāki citi interesanti piemēri ārpus ass lielvarām Otrā pasaules kara laikā.