Kas ir Finanšu pakalpojumu modernizācijas likums?

Finanšu pakalpojumu modernizācijas likums, saukts arī par Gramm-Leach-Bliley likumu, bija ASV 106. Kongresa akts, kas tika parakstīts 12. gada 1999. novembrī. Finanšu pakalpojumu modernizācijas likums atcēla daļu no 1933. gada Glass-Steagall likuma, kas aizliedza bankām piedāvāt ieguldījumu, komercbanku un apdrošināšanas pakalpojumus.

Finanšu pakalpojumu modernizācijas likums pavēra konkurenci starp bankām, vērtspapīru sabiedrībām un apdrošināšanas sabiedrībām, ļaujot komercbankām un investīciju bankām konsolidēties. Šīs apvienošanās radīja finanšu pakalpojumu nozari. Banku nozarei bija izdevies vājināt Glass-Steagall likumu, kuru viņi bija mudinājuši atcelt kopš 1980. gadiem, tādējādi dažas finanšu pakalpojumu kombinācijas radās pirms tiesību akta.

Likuma pieņemšanas laikā banku nozare, brokeri un apdrošināšanas sabiedrības to kopumā atbalstīja. Viņu arguments bija tāds, ka ļaut patērētājiem veikt visus savus banku, ieguldījumu un citus finanšu darījumus vienā un tajā pašā vietā bija situācija, kurā ieguvēji ir gan patērētāji, gan finanšu iestādes. Likums būtu izdevīgs patērētājiem, jo ​​viņiem būtu ērtāki un plašāki pakalpojumi, no kuriem izvēlēties. Tas būtu izdevīgi finanšu iestādēm, jo ​​tas izolētu tās no veidiem, kā cilvēki mēdz pārvietot savu naudu uz priekšu un atpakaļ starp ietaupījumiem un ieguldījumiem atbilstoši tam, kā klājas ekonomikai.

Finanšu pakalpojumu modernizācijas likumā tika saglabāti daži ierobežojumi attiecībā uz finanšu pakalpojumu uzņēmumu apvienošanos un pārņemšanu. Iestādei ir jāsaņem apmierinošs vērtējums saskaņā ar Kopienas Reinvestēšanas likumu, kas uzrauga godīgu kreditēšanas praksi. Tāpat finanšu uzņēmumiem nevar piederēt nefinanšu uzņēmumi un otrādi. Nefinanšu uzņēmumi, piemēram, Wal-Mart, nevar pārvaldīt bankas.

Daži ekonomisti un eksperti, tostarp prezidents Obama, ir apsūdzējuši Finanšu pakalpojumu modernizācijas likumu 2007. gada augsta riska hipotekāro kredītu krīzes tiešā izraisīšanā. Tas ir kritizēts kā finanšu iestāžu “uzņēmuma labklājība”. Likuma aizstāvji saka, ka bez tā būtu bijis grūtāk īstenot dažus apvienošanās un pārdošanas darījumus, kas tika organizēti, reaģējot uz pašreizējo finanšu krīzi.