Francijas valdības sistēma ir daļēji prezidentāla sistēma, kas augstu vērtē varas dalīšanu, kā arī pilsoņu brīvības. 1958. gada konstitūcija nosaka lielāko daļu principu, kas pārvalda valsti, un periodiski tiek pievienoti papildinājumi, lai tā būtu aktuāla un noderīga. Lai gan Francijas konstitūcijā nav īpaši iekļauts tiesību akts, konstitūcijā ir pieminēta “Cilvēka un pilsoņa tiesību deklarācija”, kas rakstīta 1789. gadā. Šis dokuments spēlēja nozīmīgu lomu Francijas revolūcijā, aprakstot tiesības un principus, kas tika uzskatīti par būtiskiem, lai dzīvotu laimīgi un brīvi. Tautas devīze ir liberte, egalite, fraternite, kas tulkojumā nozīmē “brīvība, vienlīdzība, brālība”.
Francijas valdību veido trīs dažādas filiāles: prezidenta filiāle, likumdošanas nozare un tiesu vara. Prezidenta nodaļas pilnvaras ir sadalītas starp prezidentu un premjerministru, kuru viņš vai viņa ieceļ. Likumdošanas vara ir sadalīta Nacionālajā asamblejā, kurā balso iedzīvotāji, un Senātā, ko ieceļ vēlēšanu kolēģija. Tiesu nozare ir diezgan sarežģīta un plaša, un kasācijas tiesa darbojas kā pēdējā instancē, un Valsts padome, kas nodrošina tiesas pārbaudi un likumu interpretāciju.
Vairākas politiskās partijas strādā kopā ar Francijas valdības sistēmu. Viņi bieži veido sadarbības koalīcijas, lai paveiktu lietas, kuras viņi nespētu paveikt atsevišķi. Divas lielākās koalīcijas pārstāv kreisās un labās partijas, un viena parasti kontrolē valdību jebkurā laika periodā. Daudzveidīgās partijas valdībā nodrošina lielāku ideju loku valdībā, kā rezultātā tiek izstrādāti progresīvāki tiesību akti un reformas.
Visi Francijas pilsoņi, kas vecāki par 18 gadiem, ir tiesīgi piedalīties vēlēšanās. Notiesāto noziedznieku balsstiesības noteiktos apstākļos var tikt saīsinātas. Lai kandidētu uz valsts amatu, pilsonim ir jābūt reģistrētam vēlētājam, un noteiktu noziegumu izdarīšana var liegt kādam kandidēt. Prezidentu, tāpat kā Nacionālās asamblejas locekļus, ievēl uz pieciem gadiem. Senatorus ieceļ uz sešiem gadiem, vienlaikus rotējot vienu trešdaļu Senāta.
Premjerministrs ir interesanta figūra Francijas valdības sistēmā. Lai viņš varētu ieņemt amatu, viņš jāapstiprina Nacionālajai asamblejai, kas ar balsojumu var izspiest gan prezidentu, gan premjerministru. Tas dažkārt var novest pie situācijas, kad prezidentam un premjerministram ir atšķirīgas partijas pārliecības, lai apmierinātu Nacionālo asambleju. Premjerministrs pieņem vairākus izpildvaras lēmumus, kurus pārbauda citas nozares.