Frankfurtes plakne ir plakne, kas izveidota, novelkot taisnu horizontālu līniju no auss kanāla augšdaļas līdz acs apakšējai robežai gar cilvēka galvaskausa abām pusēm. Līniju sauc par Frankfurtes horizontālo līniju (FHL), un tā ir svarīgs atskaites punkts medicīniskās attēlveidošanas pētījumos. Pati plakne tiek izmantota kā standarta atsauce antropometrijā – zinātnē, kas pēta cilvēka anatomijas mērījumus, lai aprakstītu cilvēka īpašību atšķirības.
Plakni sauc arī par auriculo-orbitālo plakni, jo tā iet cauri ausīm jeb ausij un orbitālēm jeb acu dobumiem. To izveidoja 1884. gadā Frankfurtē, Vācijā, Pasaules antropoloģijas kongresā. Frankfurtes plakne kļuva par galveno galvaskausa mērīšanas standartu, jo tā arī identificē parasto plakni, kurā galva ir novietota paralēli zemei.
Tā kā Frankfurtes plakne kalpo kā etalons galvaskausa mērījumu veikšanai, to sauc arī par kraniometrisko plakni. Tas ir vienkārši punkts uz galvaskausa vai galvaskausa, no kura var veikt mērījumus. Kraniometriskiem mērījumiem, kas veikti galvaskausa ārpusē, ir endokraniālie ekvivalenti, kas ir punkti galvaskausā, kas atbilst ārējiem mērījumiem.
Kraniometriskie mērījumi ir svarīgs faktors MRI un CT skenēšanas ievadīšanā. 1962. gadā Pasaules Radioloģijas federācija definēja Reida bāzes līniju — līniju, kas iegūta no Frankfurtes plaknes — kā nulles plakni, kas jāizmanto medicīniskajā attēlveidošanā. Šī līnija pagarina Frankfurtes plakni no apakšējām acu dobumiem caur auss punktu uz priekšu uz galvas aizmuguri līdz pakauša kaula centram galvaskausa apakšējā daļā. Līniju var attēlot grafiski ar galvu, kas ir nedaudz noliekta atpakaļ un noliekta uz augšu apmēram par 7 grādiem no horizontālās Frankfurtes plaknes.
Tomēr būtībā Frankfurtes plakne tika izstrādāta kā atskaites rāmis cilvēka anatomijas skeleta variāciju identificēšanai no antropoloģiskā viedokļa. Lidmašīna izveidoja standartu cilvēka ķermeņa mērīšanai un rasu atšķirību salīdzināšanai, saskaņojot šīs variācijas ar zināmiem mērījumiem noteiktām personām. Tā kā Frankfurtes plaknes vidējais ceļš seko līnijai 0.827 collas (21 mm) zem ārējā auss kanāla centra un mainās no 0.20 līdz 3.82 collām (5-97 mm), virzoties uz acs apakšējo robežu, šī nozīmē, ka atšķirības var būt saistītas ar sejas struktūru atšķirībām. Ir konstatēts, ka šādas variācijas raksturo dažādus rasu tipus, kas sāk atšķirties vietā, kur sānu deguna blakusdobuma augšējā robeža maina virzienu.
Šajā sakarā ir konstatēts, ka dažādām rasēm ir samērā vienāda izmaiņu pakāpe noteiktā mērījumu diapazonā. Piemēram, Lielbritānijas mērījumi ir koncentrēti 0.15 collu (3.75 mm) robežās zem auss kanāla un atrodas 0.10 collas (2.66 mm) zem punkta, kur sānu sinuss maina virzienu. Līdzīgi ir pierādīts, ka ķīniešu mērījumi ir lokalizēti diapazonā no 0–0.20 collas (0–5 mm) zem auss kanāla un 0.40 collas (10–0 mm) zem punkta, kur sānu sinuss maina virzienu. Šādu mērījumu nozīme vēl nav noteikta; tomēr cilvēku sugu ģenētisko atšķirību evolucionārā ietekme var izvērsties tālu nākotnē.