Kas ir frekvences sadalījuma līkne?

Ja tiek pieņemts, ka izlases biežuma sadalījuma līknei piemīt ideālas zvana līknes īpašības, tad var pieņemt arī pētāmās populācijas aspektus. Turklāt standarta statistikas formulas var sniegt zināmu pakāpi, kādā uz šādiem pieņēmumiem var paļauties. Ar ideālo zvana līkni tiek pieņemts, ka populācijas vidējais, mediāna un režīms ir vienādi. Standartnovirzes aprēķins σ dod populācijas datu “izplatības” mērījumu. Ideālajā līknē visi populācijas kopējie dati, izņemot 0.25 procentus, atrodas plus vai mīnus trīs standarta novirzes no frekvences sadalījuma līknes vidējās vērtības vai starp μ-3σ un μ+3σ.

Lai gan ideālā zvana līkne vairākos veidos atšķiras no izlases biežuma sadalījuma līknes, tā ļauj zināmā mērā izprast gan izlases kopu, gan pat viena mērījuma atrašanās vietu kopējā izlases populācijā. Ideālā līknē 68 procenti no paraugā un, iespējams, populācijā izmērītā mainīgā lieluma vērtībām būs vienas standarta novirzes robežās no vidējā abos virzienos vai μ-1σ un μ+1σ. Virzoties tālāk pa zvana līkni, vērtības 95 procentiem no parauga un populācijas atradīsies plus vai mīnus divas standarta novirzes no vidējā jeb μ-2σ un μ+2σ. Frekvences sadalījuma līknes pašās malās visi, izņemot 0.25 procentus, ietilpst plus vai mīnus trīs standarta novirzes. Tie retie mērījumi, kas atrodas 0.25 procentos, pārsniedzot trīs standartnoviržu mērījumus, tiek dēvēti par novirzēm un bieži tiek izņemti no datiem, kad tiek veikti secinājumi.