Lidmašīnas kuģis ir transportlīdzekļa veids, kas tiek atbalstīts uz gaisa spilvena. Ar tiem var braukt pa visdažādāko reljefu, var pārvietoties pa ūdeni, un tos bieži sauc par gaisa spilvenu transportlīdzekļiem. Lidmašīnas kuģi 1952. gadā izgudroja sers Kristofers Kokerels, kurš izmantoja vienkāršu eksperimentu ar putekļsūcēja motoru un divām cilindriskām tvertnēm, lai pierādītu principu, ka transportlīdzeklis, kas piekārts uz gaisa spilvena, palielina transportlīdzekļa mobilitāti un ļauj tam šķērsot plašāku reljefu klāstu.
Pirmo praktisko gaisa kuģi, kas apkalpoja pasažierus, izstrādāja britu lidmašīnu ražotājs Saunders Roe. Šo gaisa spilvenu sauca par SR-N1, un tas pirmo reizi tika izstādīts sabiedrībai 1959. gadā. To darbināja viens virzuļdzinējs, un to darbināja izspiests gaiss. Tajā knapi varēja pārvadāt divus cilvēkus, vēl jo mazāk aprīkojumu. Tam sekoja Vickers VA-3, kas sāka regulāri pārvadāt pasažierus 1961. gadā. VA-3 tika darbināts ar dzenskrūvi un to darbināja divi aviācijas dzinēji. Jaunākajam gaisa kuģim parasti ir divi vai vairāki dzinēji, no kuriem viens ir lāpstiņritenis vai dzinējs, kas paceļ transportlīdzekli, piespiežot gaisu apmalē; otrs dzinējs nodrošina vilces spēku, kas virza gaisa kuģi.
Kopš gaisa spilvena parādīšanās citi transportlīdzekļi ir pārveidoti, lai pārvietotos pa ūdeni. Transportlīdzekļi, piemēram, zemūdens spārni, kas pazīstami arī kā Seacats, darbojas līdzīgi kā gaisa spilvena kuģi, taču patērē mazāk degvielas. Lidmašīnas mobilitāte ir piesaistījusi lojālus sekotājus, un ir pieaudzis konstruēto lidmašīnu skaits. Tagad ir pieejams plašs komplektu un modeļu klāsts gan pieaugušajiem, gan bērniem. Ir arī daudzi klubi, kas ir izveidoti, lai ļautu amatieriem dalīties savā mīlestībā pret lidmašīnu. Šos transportlīdzekļus galvenokārt izmanto atpūtai un sacīkstēm, un tos var atrast daudzās iekšzemes upēs, ezeros un purvainos apgabalos.