Garīgā vardarbība ietver plašu uzvedības veidu klāstu, kas visi ietekmē upura realitātes uztveri. Varmākas bieži mēģinās kontrolēt upura uzvedību un emocijas, manipulējot ar pieejamo informāciju un liedzot piekļuvi ģimenei, draugiem un finansēm. Upuris var tikt pakļauts arī aizskarošai kritikai, ņirgāšanai un apsaukšanai, lai pazeminātu viņa pašapziņu. Garīga vardarbība var notikt arī tad, ja upuris ir spiests redzēt citas personas vardarbību. Atšķirībā no fiziskas vardarbības, garīga vardarbība neatstāj redzamas rētas vai brūces, bet var būt tikpat traumējoša upurim, ja ne vairāk.
Upura pašsajūtas un realitātes maiņa un kontrole bieži vien ir viens no garīgās varmākas mērķiem. Garīga vardarbība, tāpat kā fiziska vardarbība, ir paredzēta, lai piespiestu upuri paklausīt varmākam. Emocionālas traumas izraisīšana var būt efektīva iebiedēšanas metode un upura pretošanās novēršana, neradot fiziskus vardarbības pierādījumus, kas var piesaistīt citu uzmanību.
Apvainojumi, ņirgāšanās un apsaukāšanās ar laiku var sabojāt cilvēka pašcieņu, liekot viņam justies nevērtīgam vai nederīgam. Upuris var atkāpties no draugiem un ģimenes un atteikties no izglītības un darba iespējām, jo jūtas necienīgs. Ja varmāka saskaras ar šādu uzvedību, viņš vai viņa bieži mēģinās nosaukt verbālo aizskaršanu kā jokus, ko upuris ir vainīgs, jo nesaprot.
Varmāka var pakāpeniski ierobežot upura piekļuvi ģimenei, draugiem un ārējai pasaulei kopumā. Šāda izolācija ļauj varmākam pārņemt kontroli pār upura realitātes izjūtu. Cietušajam var arī liegt piekļuvi saviem bankas kontiem, padarot viņu arvien atkarīgāku no varmākas.
Ārkārtējās garīgās vardarbības situācijās upuris ir spiests noskatīties, kamēr kāda cita persona tiek kaut kādā veidā aizskarta. Šo otro upuri var izmantot fiziski, garīgi vai seksuāli. Šī situācija var attīstīties, kad vardarbībā cietušais vecāks ir liecinieks, ka varmāka vēršas pret saviem bērniem, vienlaikus jūtoties bezpalīdzīgi iejaukties.
Daudzos garīgās vardarbības gadījumos upuris var domāt, ka viņš vai viņa ir pelnījis šādu attieksmi. Tas bieži vien ir rezultāts tam, ka varmākas kontrolē upura uztveri par realitāti. Varmāka var vainot upuri viņa aizskarošajā uzvedībā vai pārliecināt upuri, ka vardarbība ir iedomāta.
Iespējams, ka cietušais var uzreiz neatpazīt, ka viņš piedzīvo garīgu vardarbību. Varmāka var atvainoties, apsolot nekad neatkārtot šādu uzvedību, un cietušais var baidīties meklēt palīdzību vai pat vainot sevi notiekošajā. Tā kā garīga vardarbība ar laiku parasti kļūst arvien smagāka, cikla pārtraukšana ir būtisks solis ceļā uz atveseļošanos.