Uztveres geštalta princips ir jēdziens, ka cilvēka prāts redz modeļus nepilnīgos objektu vai jēdzienu attēlojumos un spēj no šiem modeļiem atņemt veseluma būtību. Tas ir tiešā pretstatā atomisma pieejai psiholoģiskajā teorijā, kurā teikts, ka cilvēka uztvere ir balstīta uz spēju sadalīt jēdzienus vai objektus fundamentāli pamatdaļās, kuras ir identificējamas. Cilvēka prāta uztveres veidus 19. gadsimta beigās pirmo reizi intensīvi pētīja psiholoģija, un tajā laikā radās geštalta uztveres princips, lai apstrīdētu atomismu. To 1920. gados popularizēja tādi slaveni domātāji kā Johans fon Gēte, Ernsts Maks un Makss Vertheimers. Vissvarīgākais no geštalta pamatprincipiem ir tāds, ka cilvēka prāts uztver nozīmi, balstoties uz augstāko smadzeņu kontekstu tam, ko tā sajūtas liecina, nevis paļaujas uz pilnu sensoro saturu, kas tam ir priekšā.
Veids, kā cilvēka prāts panāk savas apkārtnes uztveres organizēšanu, uz nenoteiktu laiku var palikt nepilnīgs noslēpums, lai gan 2011. gadā psiholoģijai ir pamata izpratne par tās darbību. Geštalta principi ir balstīti uz četrām pamatprincipiem par cilvēku domāšanu. Tie ietver idejas par līdzību, turpinājumu, tuvumu un noslēgumu.
Līdzības jēdziens nozīmē, ka cilvēka prāts sagrupē objektus un notikumus, kuriem ir kopīgas pamatiezīmes, un redz starp tiem augstākas saiknes, kas liek tiem parādīties kā vienotam veselumam. Turpinājums ietver vizuālu īpašību, kurā acs tiek vadīta pēc noteikta parauga līdz galam, lai atrastu objekta nozīmi, kas bieži vien balstās uz vienkāršām līnijām vai līknēm, kas atrodas dabiskā un cilvēka radītā vidē. Tuvums ir saistīts ar turpinājumu, un tā ir domāšanas tendence grupēt kopā objektus, kas fiziski atrodas tuvu viens otram, kā lielāka veseluma daļas, piemēram, mazu bloku sēriju, kas novietoti blakus viens otram un tiek uztverti kā viens lielāks bloks.
Slēgšana ir viens no fundamentālajiem geštalta uztveres principa aspektiem, kas nosaka, ka prāts būtībā “aizpilda tukšās vietas”, kad tiek novērots nepilnīgs attēls vai modelis. Prātam ir tendence piešķirt nepabeigtībai lielāku nozīmi, daļēji balstoties uz pieņēmumiem no atmiņas un pieredzes par to, kādi būtu trūkstošie elementi. Cilvēka uztverei ir arī dabiska tendence, ka prāts orientējas vidē, kuras pamatā ir virzieni uz augšu un uz leju, ko dēvē par figūru un zemi. Objekti tiek atšķirti no platformas, uz kuras tiek pieņemts, ka tie atrodas, vai fona, uz kuras tie ir uzlikti. Šī tieksme ir tik iedzimta geštalta uztveres principam, ka, ja tiek noņemta perspektīva, piemēram, bezsvara vidē kosmosā vai zem ūdens, cilvēka prāts var kļūt dezorientēts un apmulsis.
Ērts veids, kā iedomāties, kā atšķiras divas pretējas atomisma teorijas un geštalta uztveres princips, ir apsvērt, kā kāds “redz” koku. Atomisma pieeja nosaka, ka kāds vispirms redz atsevišķās sastāvdaļas – lapas, zarus, stumbru un tā tālāk – un pēc tam saliek tos visus prātā, lai saprastu, ka tas ir koks. Uztveres geštalta princips nosaka, ka vispirms ir redzams viss koks, pat ja ievērojamas tā daļas nav redzamas vai ir izkropļotas, un tā atsevišķie komponenti, piemēram, lapas vai augļi, parasti vai uzreiz nav klāt apziņas līmenī.