Kas ir goda trasts?

Parastā trastā ir trīs puses: dibinātājs, kurš nodod mantu, pārvaldītājs, kurš to tur un pārvalda, un labuma guvējs, kura interesēs manta tiek pārvaldīta. Tieši labuma guvējs var prasīt, lai pārvaldītājs pilda pienākumus. Goda trastā šādas personas nav, jo mērķis ir, piemēram, suns vai kapavieta, un dzīvnieks vai lieta nevar vērsties tiesā. Vēsturiski izpilde tāpēc bija atkarīga vienīgi no pārvaldītāja goda, no kā arī cēlies nosaukums.

Tiesību sistēmas šo trūkumu ir risinājušas dažādi. Daudzos ASV štatos ir pieņemtas normas par mājdzīvnieku trastiem, kas ļauj tiesai iecelt personu, kura uzrauga līdzekļu izlietojumu, un samazināt summu, ja tā acīmredzami pārsniedz dzīvnieka uzturēšanas vajadzības. Citviet goda trasts joprojām tiek uzskatīts par spēkā neesošu vai par vienkāršu atļauju pārvaldītājam rīkoties pēc saviem ieskatiem noteiktu laiku. Tāpēc atbilde uz jautājumu, vai goda trasts ir spēkā, vienmēr ir atkarīga no konkrētās valsts tiesībām.

Goda trastu nereti jauc ar labdarības trastu vai fondu. Atšķirība ir tā, ka labdarības mērķim ir sabiedrisks labums un tā izpildi var pieprasīt valsts institūcija, savukārt goda trasta mērķis ir privāts un bieži ļoti šaurs. Tāpat to jauc ar vienkāršu novēlējumu: ja testators atstāj naudu draugam ar lūgumu parūpēties par kaķi, tas parasti ir novēlējums ar morālu, nevis juridisku pienākumu, un neviens to izpildīt nevar piespiest.

Latvijā mantojuma tiesības regulē Civillikums, un dzīvnieks juridiski nav mantinieks. Praktiskie risinājumi ir citi: testamentā var iecelt mantinieku vai legatāru un noteikt tam uzlikumu, proti, pienākumu izlietot daļu mantas konkrētam mērķim, tostarp dzīvnieka aprūpei vai kapavietas uzturēšanai. Uzlikuma izpildi var prasīt ieinteresētās personas, un testamentā var norādīt arī izpildītāju. Otrs ceļš ir nodibinājums, kas ir mantas kopums ar statūtos noteiktu mērķi un pārvaldes institūciju; to reģistrē Uzņēmumu reģistrā.

Izvēle starp abiem ceļiem ir praktiska. Uzlikums testamentā ir lētāks un ātrāks, un tas der, ja runa ir par vienu dzīvnieku un ierobežotu summu. Nodibinājums prasa dibināšanas dokumentus, pārvaldi, grāmatvedību un gada pārskatu, tāpēc tas attaisnojas tikai tad, ja manta ir liela un mērķis ilgstošs, piemēram, patversmes uzturēšana. Publisku testamentu sastāda zvērināts notārs, un tas tiek reģistrēts, tāpēc to nevar pazaudēt vai noslēpt; mājās uzrakstīts privāts testaments ir spēkā, bet biežāk kļūst par strīda iemeslu formas dēļ.