Gramatiskā saistība ir valodniecības daļa, kas pēta elementu attiecības teikumā, frāzē vai teikumā no gramatiskā viedokļa. Galvenais veids, kā to izpētīt, ir subjekta, objektu, papildinājumu un papildinājumu attiecības. Šīs attiecības pēc tam nosaka teikumā ietverto vārdu gramatiskos gadījumus un kategorijas un tādējādi palīdz noteikt teikuma sintaksi.
Lingvisti ir izmantojuši gramatisko attiecību teoriju, lai noteiktu relāciju gramatikas ideju un arī turpmāko attīstību, ko sauc par loka pāru gramatiku. Abas ir pretteorijas Noama Čomska idejām par transformācijas gramatiku, kas aplūko teikuma struktūras dziļākās nozīmes. Relāciju gramatikā valodas gramatiskās pamatattiecības nosaka vēlāko sintaktisko attiecību attīstību. Citiem vārdiem sakot, visi konceptuālie priekšstati rodas no funkcijas, nevis otrādi.
Subjekta gramatiskā saistība ar darbības vārdu un objektu nosaka struktūru. Tas padara tēmu par vissvarīgāko teikuma daļu. Teikumā “Bobs iesita Džimam ar krējuma pīrāgu” Bobs ir tēma un nosaka pārējā teikuma formu.
Objekti ir lieta vai persona, kas ir saistīta ar objektu. Vienā klauzulā vai teikumā nevar būt neviena objekta, viens objekts vai vairāki objekti. Teikumā “Bobs iesita Džimam ar krējuma pīrāgu” Džims ir pirmais objekts, bet krējuma pīrāgs ir otrais objekts. Ir trīs veidu objekti: tiešais, netiešais un priekšnosacījums.
Papildinājums ir papildu informācijas daļa, kuru var noņemt, teikumam nezaudējot nozīmi. Piemēram, “Bobs uzsita Džimu” ir tikpat iedarbīgs kā “Bobs uzsita Džimu ar krējuma pīrāgu”. Papildinājums ir papildu informācija, kas ir jāiekļauj. Piemēram, “Bobs met” nav īstas nozīmes, ja vien lasītājs nezina, kas tiek izmests; šī teikuma papildinājums būtu “krējuma pīrāgs”.
Gramatisko attiecību jomā subjekts vienmēr ir subjekts un objekts vienmēr ir objekts. Šī ir galvenā atšķirība starp gramatisko attiecību un sintaksi. Kad ir noteiktas visu teikuma vārdu pamatfunkcijas un formas, var noteikt to tematiskās vai sintaktiskās vērtības.
Gramatisko attiecību un sintakses diferencēšana šajā nozīmē ir kā slāņa kūkas sadalīšana. Kūkas slānis ir funkcija, un krējuma slānis ir tematiskā vērtība. Kamēr subjekts un objekts ir nemainīgi, viens no tiem var būt aģents vai pacients, vai pat instruments sintaktiskā izteiksmē.
Aģents ir persona vai objekts, kas veic darbību. Pacienti ir tie, kas saņem darbību. Lai veiktu aģenta darbību, tiek izmantoti instrumenti. Šie trīs teikumi parāda, kā vārdu gramatiskās attiecības nosaka sintaktiskās funkcijas:
“Bobs iemeta Džimam ar krējuma pīrāgu.”
“Bobs trāpīja ar Džima uzmesto krējuma pīrāgu.”
“Džims iemeta Bobu pie krējuma pīrāga.”
Visos trīs teikumos Bobs ir subjekts, bet Džims un krējuma pīrāgs ir objekti. Tomēr sintaktiski subjekta un darbības vārda attiecības noteica dažādas vērtības. Tas nozīmē, ka Bobs ir aģents pirmajā, pacients otrajā un instruments trešajā.