Hermaņa bruņurupucis ir mazo bruņurupuču veids, kas ir ļoti populārs mājdzīvnieku tirdzniecībā. Hermaņa bruņurupuču dzimtene ir Eiropa, un tā joprojām ir sastopama savvaļā tā sākotnējā areālā, taču nebrīvē turēti bruņurupuči ir eksportēti kā mājdzīvnieki visā Eiropā un ārzemēs. Šie bruņurupuči ir aktīvi, viegli pavairojami un izturīgi. Hermaņa bruņurupuča zinātniskais nosaukums ir Testudo hermanni.
Jaunam Hermaņa bruņurupučam ir spilgtas krāsas apvalks, ko sauc par čaulu, dzeltenā un melnā krāsā, kas izbalē, bruņurupučam novecojot. Mazie rāpuļi, pieauguši bruņurupuči ir tikai 5–10 collas (12.7–25.4 cm) gari. Mātītes parasti ir lielākas par tēviņiem, bet tām ir īsākas astes.
Ir divas Hermaņa bruņurupuču pasugas: rietumu – Testudo hermanni hermanni un austrumu – Testudo hermanni boettgeri. Rietumi svārstās no Spānijas ziemeļiem un Itālijas līdz Francijas dienvidiem, savukārt austrumi dzīvo Grieķijā, Dienvidslāvijā un Albānijā, kā arī Balkānos un Itālijas dienvidos. Abas pasugas var atšķirt ar dzelteniem plankumiem uz rietumu galvas un vairāk izkliedētu zīmējumu uz austrumu apvalku.
Savvaļā Hermaņa bruņurupuči dzīvo ozolu mežos vai akmeņainos pakalnos sausā klimatā. Viņi galvenokārt ir veģetārieši, ēd ziedus, lapas, zāli un augu kātus. Viņi var arī papildināt savu uzturu ar bezmugurkaulniekiem, piemēram, gliemežiem un gliemežiem. Nebrīvē šos rāpuļus var veiksmīgi izbarot ar tradicionālajiem dārzeņiem.
Hermaņa bruņurupuči ir ļoti aktīvi, daudz laika pavada izpētē. Tēviņi bieži cīnās savā starpā, īpaši vaislas sezonā, un var būt agresīvi arī pret mātītēm. Lai gan tas ne vienmēr ir nepieciešams, dažreiz īpašniekiem ir drošāk izmitināt bruņurupuču tēviņus un mātītes atsevišķi, ja vien tie aktīvi nevairojas.
Vairošanās notiek no pavasara līdz vasarai. Mātītes izrok 3–4 collas (7.6–10 cm) dziļas ligzdas netīrumos, kurās dēj no divām līdz 12 olām. Olas var inkubēt 90–120 dienas pirms izšķilšanās.
Lai gan šie bruņurupuči ir mazi, tiem ir nepieciešami lieli iežogojumi, un tie vislabāk darbojas ārā. Iežogojumos ir jābūt pieejamam daudzām dabiski augošām barībām, kā arī akmeņiem un krūmiem slēpšanai. Ir nepieciešama arī dienvidu ekspozīcija, lai sauļotos.
Kā izturīgi, viegli pavairojami rāpuļi, Hermaņa bruņurupuči ir ļoti iekārojami mājdzīvnieku tirdzniecībā, un savulaik tos savvaļā savāca tūkstošiem. Šī pārmērīgā kolekcija apdraudēja viņu savvaļas eksistenci. Par laimi, savvaļas populācijas ir atjaunojušās, un lielākā daļa bruņurupuču, kas tiek pārdoti kā mājdzīvnieki, tagad tiek audzēti nebrīvē. Tomēr savvaļas populācijas joprojām nav drošas. Lai gan 21. gadsimta sākumā to populācijas ir samērā stabilas, biotopu iznīcināšana apdraud to izdzīvošanu.