Zoodārza darbinieku izglītība parasti balstās uz pamatzināšanām matemātikā un dabaszinātnēs, taču vairumā gadījumu tā turpina attīstīties pat pēc karjeras gadiem. Zoodārza darbinieka darbs ir tāds darbs, kas prasa pastāvīgu, praktisku izglītību, kas paplašinās un pielāgojas apkārtnei. Lielākā daļa zoodārza darbinieku sāk izglītību vidusskolā, izvēloties izaicinošus kursus, koncentrējoties uz dzīvības zinātnēm, piemēram, bioloģiju. Augstskolas izglītība ne vienmēr ir obligāta, bet gandrīz vienmēr ir ieteicama. Parasti ir nepieciešami daži apmācības kursi darba vietā, un lielākā daļa zoodārza darbinieku atklāj, ka viņi turpina mācīties pat pēc darba stāža un gadu ilgas pieredzes šajā amatā.
Vispārējā zoodārza izglītībā ir divas galvenās daļas: grāmatu apguve un mācīšanās darba vietā. Pirmo parasti ir daudz vieglāk definēt. Zoodārza darbiniekiem ir jāiesaistās profesijā ar būtiskām zināšanām dabaszinātnēs un matemātikas pamatzināšanām. Tomēr neviens no mācību grāmatas nevar uzzināt visu, kas ir jāzina par dzīvnieku aprūpi. Praktiskā izglītība ir arī būtiska vairuma dzīvnieku apstrādātāju darba sastāvdaļa.
Daži cilvēki, kuri vēlas uzsākt karjeru, kas vērsta uz dzīvnieku aprūpi, meklē praktisku pieredzi no prakses vai brīvprātīgo programmas. Šāda veida pieredze bieži ļauj dalībniekiem attīstīt prasmes, kas vēlāk novedīs pie panākumiem darbā. Studenti un brīvprātīgie parasti nespēj patstāvīgi veikt daudzus uzdevumus, un viņi, iespējams, nemaz nevar sazināties ar dzīvniekiem. Liela daļa vērtības rodas novērošanā: vērot zoodārza darbiniekus, kas veic savu darbu, uzzināt par daudzajām lietām, kas notiek aizkulisēs, kā arī izprast un novērtēt visus daudzos elementus, kas nepieciešami zoodārza darbībai. Dažiem darba devējiem šāda izglītība un pieredze ir vērtīgāka nekā akadēmiskā apmācība.
Iesācēji zoodārza darbinieki parasti iziet plašas apmācības un orientācijas programmas, ko organizē viņu darba devēji. Daļa no tiem ir vērsta uz konkrēta zoodārza protokola un prasību apgūšanu, taču daudz kas ir paredzēts arī praktiskas mācīšanās veicināšanai vadītā, strukturētā vidē. Jaunie dzīvnieku aprūpētāji varēs praktizēt savas prasmes orientēšanās laikā, apgūstot zoodārza drošības noteikumus, noteikumus par saskarsmi ar dzīvniekiem, kā arī barošanas un vispārējās aprūpes pamatus.
Lielākajai daļai profesionāļu savas karjeras laikā ir arī jāiesaistās zoodārza tālākizglītībā. Dažreiz tas notiek organizētu semināru vai lekciju veidā, taču to var pasniegt arī kā ikdienišķākus dzīvnieku novērošanas sesijas, plakātu sesijas tuvējās universitātēs vai sarunas ar atšķirīgi apmācītiem kolēģiem. Piedalīšanās arī formālās zoodārza darbinieku izglītības konferencēs ir izplatīta.
Ne visa zoodārza darbinieku izglītība ir formāla vai pat plānota. Ievērojami profesionāļi, veicot ikdienas darbu, bieži tiek pastāvīgi pakļauti jauniem zoodārza izglītības aspektiem. Šiem speciālistiem ir jāmācās no dzīvniekiem, kā arī no saviem kolēģiem. Daži no šiem uzdevumiem ir dabiski, piemēram, mācīšanās noteikt tendences un modeļus starp sugām vai pierašana pie atsevišķu zoodārza dzīvnieku personībām un vēlmēm. Svarīga ir arī jaunu paņēmienu un tendenču apgūšana.