Amerikas Savienoto Valstu konstitūcija nosaka, ka politiskā amata kandidātiem jāatbilst tikai noteiktiem minimālajiem vecuma un uzturēšanās standartiem. Teorētiski ikviens pilsonis, kurš atbilst šiem kritērijiem, var kandidēt uz valsts amatu ar vai bez lielāko politisko partiju finansiālā un filozofiskā atbalsta. Taču realitāte ir tāda, ka dažiem kandidātiem, šķiet, ir vairāk īpašību, kas rezonē ar vēlētājiem. Šī bieži vien netveramā pieredzes, personīgās harizmas un vēlētāju pievilcības kombinācija ir pazīstama kā ievēlēšanas iespēja.
Ievēlētību politiskajās aprindās bieži vien ir vieglāk novērot, nekā noteikts. Vairāki kvalificēti kandidāti gan no Demokrātu, gan Republikāņu partijām var nolemt kandidēt uz šo amatu, taču galu galā tikai daži tiks uzskatīti par ievēlējamiem. Partiju vadītāji dotu priekšroku kandidātam, kurš demonstrē vislielāko ievēlamību, pat ja šis kandidāts nav vispopulārākais partizānu vēlētāju vidū. Ir vairāki faktori, kas nosaka konkrēta kandidāta ievēlēšanu, un ne visus šos faktorus var viegli noteikt.
Viens no faktoriem, kas nosaka konkrēta kandidāta ievēlamību, ir vispārējā politiskā pieredze. Piemēram, kādu, kurš ir panācis no mazākiem amatiem līdz spēcīgam federālās valdības amatam, var uzskatīt par ievēlējamāku nekā politisku jaunpienācēju. Vēlētājiem ir tendence meklēt pierādījumus, ka kandidāts var tikt galā ar augsta spiediena situācijām un intensīvu politisko opozīciju. Pieredze un personīgais temperaments zem spiediena var uzlabot kandidāta ievēlēšanu.
Vēl viens faktors, kas nosaka ievēlēšanu, ir personiskā harizma un vēlētāju pievilcība. Mūsdienu vēlēšanu kampaņas lielā mērā ir saistītas ar kandidātu uztveri kā nākotnes valsts pārstāvjus kopumā. Vēlētājiem ir tendence justies ērtāk ar kandidātiem, ar kuriem viņi var identificēties personiskā līmenī. Kandidātu, kurš televīzijā izstaro ievērojamu personības harizmu vai autoritatīvu tēlu, var uzskatīt par ievēlējamāku nekā kandidātu, kurš neizceļas no pūļa. Daudzi vēlētāji 1960. gadā izvēlējās harizmātiskāku Džonu F. Kenediju, nevis Ričardu Niksonu, cilvēku, kurš reti izskatījās ērti kameru priekšā.
Daži politiskie eksperti definē ievēlēšanu kā spēju pieveikt otras partijas kandidātu vispārējās vēlēšanās. Kandidāts var kļūt ļoti populārs savā partijā, bet nespēj demonstrēt nepārprotamas priekšrocības salīdzinājumā ar savu iespējamo opozīciju. Šajā ziņā ievēlējamība ir īpašība, ko daudzi cilvēki instinktīvi saprot, vērtējot politiskos kandidātus, taču to nevar viegli definēt. Daži politiskie kandidāti, piemēram, Baraks Obama vai Hilarija Klintone, var tikt negodīgi novērtēti pēc viņu rases vai dzimuma, taču daļa no ievēlēšanas vienādojuma ir par to, vai konkrēts kandidāts tiks pieņemts vispārējā balsošanā.