Importa tarifs ir nodoklis, ko valdības uzliek precēm, kuras tiek nosūtītas uz valsti no ārvalsts. Šie nodokļi bieži vien ir veids, kā atturēt valsts patērētājus no preču pirkšanas no citas valsts un atbalstīt vietējos produktus un pakalpojumus. Valdībām parasti ir tiesības noteikt, kādiem produktiem būs tarifs un cik liels būs šis nodoklis. Valdības bieži izmanto divus veidus: ad valorem un īpašus. Iekasēto tarifu veidi palīdz noteikt nodokļa vērtību konkrētajai precei.
Konkrēts tarifs ir noteiktais nodoklis precei, un šis nodoklis ir vienāds visiem šāda veida produktiem. Savukārt ad valorem tarifs ir nodoklis, kura pamatā ir procenti no produkta vērtības. Šis tarifs ik pa laikam var mainīties, palielinoties vai samazinoties preces vērtībai. Valdības var arī noteikt divdaļīgu tarifu, kas ietver īpašu un ad valorem tarifu. Precei ar divdaļīgo tarifu būtu noteikts nodoklis, kā arī vērtības procentuālais nodoklis.
Importa tarifam var būt negatīva vai pozitīva ietekme uz valsti, kas nosaka tarifu. Tas parasti izraisa ārzemju preces sadārdzināšanos, jo ārvalsts, kas pārdod preci, paaugstina savas preces cenu, lai kompensētu tai iekasēto tarifu. Tāpēc patērētājam ir jāmaksā augstāka cena, lai iegādātos ārzemju preces, kā rezultātā samazinās pirktspēja, lai iegādātos vietējās preces. Ja klientiem ir mazāka pirktspēja, vietējie ražotāji var nepārdot tik daudz, un viņiem būs jāsamazina darbaspēks, lai pielāgotos biznesa kritumam. Tas var izraisīt augstāku bezdarbu, un ekonomika var ātri sasniegt lejupslīdi.
Tomēr šādi tarifi var pozitīvi ietekmēt arī ekonomiku, jo tie rada konkurenci starp vietējiem un ārvalstu ražotājiem. Iekšzemes ražotāji parasti vēlas nodrošināt, lai cenas būtu konkurētspējīgas ar importētajiem ārvalstu produktiem, lai iegūtu klientu biznesu. Šī konkurence bieži noved pie zemākām cenām patērētājiem, atstājot lielāku pirktspēju citu produktu iegādei. Tas var palielināt uzņēmumu pārdošanu un novest pie darbavietu paplašināšanās, lai palīdzētu veicināt ekonomiku.