Inženierpētniecība un izstrāde, kas pazīstama arī kā R&D, ir sistemātisks process, kurā tiek apgūtas un izstrādātas jaunas tehnoloģijas, lai izstrādātu produktu. Atšķirībā no zinātniskajiem pētījumiem inženierzinātņu izpēte nav saistīta ar atklāšanu, kā pasaule darbojas, bet gan ar to, kā lietas var funkcionēt noteiktam mērķim. Tomēr šādi pētījumi var ietvert daudzus zinātniskus pētījumus, jo inženieri strādā, lai radītu dizaina risinājumus reālās pasaules problēmām. Inženiertehniskās pētniecības un izstrādes izstrādes daļa attiecas uz mēģinājumu faktiski izveidot gala produktu; var būt nepieciešami daudzi izstrādes posmi, katrs ar dažādu gatavības pakāpi, lai dizains izdotos.
Pirmais solis, lai radītu risinājumu konkrētai problēmai inženiertehniskajā pētniecībā un attīstībā, ir uzzināt par pašu problēmu un to, kā risinājumam ir jādarbojas. Ja nav līdzīgu produktu, šim solim var būt nepieciešams daudz pētījumu fiziskajās zinātnēs, piemēram, fizikā vai bioloģijā. Piemēram, jaunajā nanoinženierijas jomā nebija nanomēroga izstrādājumu, uz kuriem balstīt savus dizainus; inženieriem bija jāmeklē fizika, lai iegūtu priekšstatu par to, kā potenciālie produkti varētu darboties.
No otras puses, ja pasaulē ir esošie produkti, kas ir cieši saistīti ar projektējamo, inženieri, iespējams, koncentrēsies uz pašas esošās tehnoloģijas izpēti, nevis uz pamatā esošo zinātni. Ja tiek izstrādāts dzinējs gaidāmajam automašīnas modelim, inženieri, iespējams, gūtu lielāku labumu no pašu iepriekšējo automašīnu dzinēju izpētes, nevis, piemēram, teorētiskās termodinamikas. Iekšdedzes dzinēji ir plaši izmantoti vairāk nekā gadsimtu, un dažādas konfigurācijas jau ir izstrādātas, izmantotas un novērtētas, ņemot vērā to stiprās un vājās puses — nav jēgas atjaunot to, kas jau ir izstrādāts.
Produkta izstrāde inženiertehniskajā pētniecībā un attīstībā parasti ir iteratīvs process. Citiem vārdiem sakot, nav iespējams precīzi zināt, cik labi produkts funkcionēs pat tad, kad ir izstrādāts detalizēts dizaina plāns. Pat labi izstrādāti produkti nav ideāli un tiem ir vājās vietas. Tāpēc ideju testēšanai ļoti noderīgi ir izstrādāt prototipus jeb darba modeļus. Šie modeļi nav paredzēti pārdošanai pircējam vai masveida ražošanai kā galaprodukts. Drīzāk tie ir paredzēti, lai sniegtu inženieriem labāku priekšstatu par to, kuras modeļa sastāvdaļas ir jāuzlabo un kuras, šķiet, darbojas labi.
Pēc vairākām sistemātiskām prototipa pārbaudēm inženieri mēģina pārveidot produktu, pamatojoties uz testēšanas laikā savākto informāciju. Viņi var pielāgot savus aprēķinus un nedaudz pielāgot dažus vājākos dizaina komponentus. Nav noteikumu par to, cik prototipu jāizstrādā, pirms galaprodukts ir gatavs; skaits ir atkarīgs no tādiem faktoriem kā, cik jauna ir tehnoloģija un vai produkts var radīt drošības vai vides risku, to lietojot.
SmartAsset.