Īpašs likums, ko dažreiz sauc par “privātlikumu” vai “vietējo likumu”, attiecas uz likumu, kas attiecas tikai uz noteiktu cilvēku grupu vai organizāciju. Tādā veidā tas atšķiras no vispārējiem tiesību aktiem, kas attiecas uz ikvienu, kas ir ievēlētās institūcijas jurisdikcijā, kura izdevusi likumu. Piemēram, slepkavības noziegums ir vispārējs likums. Var tikt izstrādāts īpašs likums, lai risinātu konkrētas apvidus problēmas vai vajadzības lielākā reģionā vai konkrētas institūcijas vai valsts iestādes ietvaros.
Speciālo tiesību izmantošanas veidi ir daudz un dažādi. Šie likumi bieži ietver svarīgus jautājumus, kas attiecas uz sociālajām institūcijām. Tos var ieviest, lai finansētu vai papildinātu pensijas valsts darbiniekiem, piemēram, policijai, ugunsdzēsējiem un pedagogiem. Tos bieži izmanto, lai apstiprinātu ārkārtas naudu slimnīcām vai lielceļu departamentiem, kas nebija to sākotnējā budžetā.
Tie ir svarīgi arī nozares regulējuma un vides jautājumu jomās. Tie radīja papildu slogu konkrētai nozarei vai stimulēja tādu darbību veikšanu, kurām būs pozitīva ietekme uz vidi vai vispārējo sabiedrības veselību. Pieaugot iedzīvotāju skaitam un paplašināšanai, arī pašvaldību aneksijas ir īpaša likuma priekšmets.
Daudzās jurisdikcijās nav atļauts izmantot īpašus tiesību aktus, ja varētu piemērot esošos vispārīgos tiesību aktus. Dažas valstis stingri ierobežo šāda veida likumu izmantošanu savās konstitūcijās. Kopumā šie noteikumi sākotnēji tika izstrādāti, lai pārliecinātos, ka likumdevējs nepieņēma pārāk daudz likumu vai nevelta pārāk daudz laika vietējiem jautājumiem, nevis tiem, kas skar lielu reģionu vai visu valsti. Daži likumdevēji cenšas līdzsvarot šīs bažas, atļaujot šos likumus izmantot tikai apgabalos ar vidēju vai lielu iedzīvotāju skaitu.
Tā kā šobrīd pastāv daudzi likumi, dažkārt var būt grūti izlemt, vai konkrētajā gadījumā tiešām ir nepieciešams īpašs likums, un tad var būt noderīgi aplūkot šo likumu ierobežošanas vēsturiskos iemeslus. Viena no bažām par īpašiem likumiem bija tāda, ka vareni cilvēki, tostarp tie, kas izdeva likumu, varētu tos izmantot savtīgiem mērķiem. Vēl viens bija tas, ka tos varēja izmantot, lai apspiestu nelabvēlīgos cilvēkus. Ja likums kalpo patiesai vajadzībai, tas ir paredzēts, lai aizturētu kādu sociālu kaitējumu vai risinātu konkrētu sociālo slimību; nav nekādu bažu par savtīgām interesēm. Ja likuma nolūks ir veicināt sabiedrisko labumu kaut kādā veidā, ko nevar ar vispārēju likumu, tad tas parasti tiek uzskatīts par nepieciešamu.