Kas ir karājošs modifikators?

Viens no visizplatītākajiem veidiem, kā var rasties nokarens modifikators, ir tad, ja teikuma priekšmets nav piemērots. Šāda veida teikums sastāv no diviem teikumiem: neatkarīga klauzula un atkarīga klauzula. Neatkarīgo var atdalīt no otra un izveidot pilnīgu teikumu, savukārt atkarīgajam ir nepieciešams otrs, lai būtu jēga. Šajā piemērā “Skriešana cauri vētrai” ir atkarīga klauzula, jo tai nav priekšmeta, savukārt “mana cepure nopūta” ir neatkarīga.

Karājošais modifikators rodas tāpēc, ka atkarīgajai klauzulai ir jēga tikai tad, ja modificējams subjekts no citas klauzulas. Ir jābūt tēmai, kas “skrien cauri vētrai”. Tomēr neatkarīgajai klauzulai ir priekšmets “mana cepure”, kam nav jēgas teikuma pirmajā daļā. Tādējādi tiek izveidots piekārts modifikators, jo pirmais teikums tiek atstāts bez priekšmeta, lai teikumā izveidotu loģisku saskaņotību. Vienkārši pārfrāzējot teikumu šādi: “Skrienot cauri vētrai, es pazaudēju savu cepuri” vai “Kad es skrēju cauri vētrai, mana cepure aizlidoja”, šo problēmu izlabo.

Teikumu, kuram ir piekārts modifikators, parasti var labot, vienkārši pārfrāzējot, lai ieviestu pareizo modifikatora tēmu. Cits piemērs varētu būt šāds: “Lēnām staigājot pa birsti, zebra nezināja par gaidāmajām briesmām.” Šajā teikumā šķiet, ka zebra “lēni staigā cauri otiņai”, jo tā ir neatkarīgās klauzulas priekšmets. Vēlreiz šo karājošo modifikatoru var labot, pievienojot atbilstošu tēmu: “Lēnām staigājot pa otu, lauva uzlēca uz nenojaušām zebrām.”

Piekārtu modifikatoru var izveidot arī teikumā bez šīs struktūras, ja pārveidotā frāze vai vārds ir neskaidrs. Viens no slavenākajiem piemēriem ir komiķa Groučo Marksa joks: “Kādu rītu es nošāvu ziloni pidžamā. Kā viņš iejutās manā pidžamā, es nekad neuzzināšu. Šis joks balstās uz faktu, ka frāze “manā pidžamā” loģiski attiecas uz subjektu “es”, bet tas var gramatiski atsaukties uz teikuma objektu “zilonis”.