Termins “politiskā struktūra” tiek lietots, lai aprakstītu valdības cilvēkus kopumā, sākot no valdības vadītāja līdz pat parastajiem pilsoņiem. Daži cilvēki pašu valdību raksturo kā politisku struktūru, izslēdzot pilsoņus, bet biežāk šis termins attiecas uz valdību un tautu kā kolektīvu. Koncepcijas pamatā ir ideja, ka veselām valdībām jākoncentrējas kā veselam cilvēka ķermenim.
Šis jēdziens ir diezgan sens; grieķi, piemēram, dažreiz izmantoja ķermeni kā metaforu, lai aprakstītu valsti, tāpat kā cilvēki Indijā. Tomēr termins “politiskais ķermenis” parasti tiek piedēvēts autoram Tomasam Hobsam, kurš to pieminēja savā 1651. gada grāmatā Leviathan. Vēlāk autori skrēja ar ideju, dažkārt radot sarežģītus domu virzienus, lai runātu par šo tēmu.
Aplūkojot jebkuru sabiedrību, daudzi cilvēki uzskata, ka ir kritiski jāskatās uz cilvēku lomu, skatoties uz sabiedrību kopumā. Dažos gadījumos valdība pastāv tikai ar tautas gribu, un cilvēku viedokļiem ir liela ietekme uz valdības būtību. Citos gadījumos nemieri cilvēku vidū var radīt problēmas galvā, pat ja viņš vai viņa nevalda ar tautas piekrišanu. Lai gan valsts galva var būt politiskās struktūras priekšgalā, galva nevar darboties vakuumā. Lai izdzīvotu, tai ir vajadzīgas citas ķermeņa daļas, piemēram, atbalstošs kabinets, likumdevēja vara un labprātīgi iedzīvotāji.
Viedokļu komentētāji bieži runā par politisko ķermeni, kad viņi vēlas uzsvērt domu, ka sabiedrībai jāfunkcionē kopumā. To var kritizēt arī kā kolektīvu, kad lietas neveicas, vadoties pēc loģikas, ka, tā kā visi sabiedrības locekļi ir atbildīgi par sabiedrības darbību, ikviens ir vainīgs, ja sabiedrība cīnās. Filozofiem, ekonomistiem un politikas teorētiķiem arī patīk izpētīt politiskā ķermeņa jēdzienu, jo zinātniskos žurnālos un grāmatās regulāri parādās jaunas šī jēdziena interpretācijas.
Papildus tam, ka politiskais ķermenis tiek parādīts politiskā nozīmē, tas dažreiz tiek izmantots arī reliģiskā nozīmē. Baznīca dažreiz uzskata sevi par politisku ķermeni, uzskatot Dievu par ķermeņa galvu un Baznīcu par savu sirdi. Šī metaforas izjūta visbiežāk parādās katoļu baznīcā, lai gan to var izmantot arī citi kristīgās ticības atzari, uzsverot Dieva, Baznīcas un ticīgo savstarpējo saistību.