Kognitīvie procesi, ko parasti dēvē par izziņu, ir daudzi procesi, kas darbojas kopā domas veidošanā. Izziņa palīdz mums iegūt informāciju un izdarīt apzinātus un neapzinātus secinājumus par apkārtējo pasauli. Mūsu piecas tradicionālās maņas tiek izmantotas šajā sarežģītajā procesā kā informācijas vākšanas līdzeklis.
Konkrētā izziņas definīcija ir nedaudz neskaidra, un par tās precīzu nozīmi ir daudz starpdisciplināru diskusiju. Izziņas latīņu sakne ir cognoscene, kas tulkojumā nozīmē “konceptualizēt”, “atpazīt” un “zināt”. Kognitīvos procesus var definēt kā tādus, kas ietver visu informācijas apstrādi pat zemapziņas līmenī, vai arī kā spēju domāt un spriest, kas ir tikai cilvēkiem raksturīgs apzināts notikums. Daudzi antropologi un citi zinātnieki dažādās disciplīnās par cilvēka noteicošo īpašību uzskata spēju apzināti apstrādāt informāciju.
Lai izprastu kognitīvo procesu sarežģītību, ir nepieciešams plašs priekšstats par to, kā cilvēki kopumā uztver pasauli. Ap mums vienmēr ir daudz informācijas, kas ļauj pieņemt lēmumus par vidi. Šie lēmumi var būt nenozīmīgi, piemēram, kādā krāsā valkāt kreklu, vai dzīvības glābšana, piemēram, kā rīkoties ārkārtas situācijā. Procesu, kurā mēs uztveram pieejamo informāciju caur mūsu maņām un pārvēršam to secinājumos vai darbībās, padara iespējamu izziņa.
Daži specifiski izziņas procesi var būt atmiņa, asociācija, valoda un uzmanība. Citi saistītie kognitīvie procesi ir koncepciju veidošana, modeļu atpazīšana, tēlainība un problēmu risināšana. Ir svarīgi apzināties, ka šie procesi savā būtībā pārklājas un bieži vien kompleksi darbojas kopā, lai formulētu jebkādus secinājumus par ārējo un iekšējo pasauli.
Lai gan šie kognitīvie procesi ir universāli, pastāv cilvēkiem raksturīgas atšķirības, kas nav pilnībā izprotamas. Šīs atšķirības ir virzītājspēks starp lēmumu pieņemšanu un perspektīvu. Ir daudzas domas skolas par kognitīvo atšķirību izcelsmi. Daži apgalvo, ka pastāv ģenētiska nosliece, kas nosaka personības atšķirības, un citi uzskata, ka šīs iezīmes ir vairāk saistītas ar pieredzi, savukārt lielākā daļa atbilst priekšstatam, ka dabas un audzināšanas kombinācija padara mūs tādus, kādi mēs esam.
Ja divi identiski dvīņi tika audzēti vienā mājsaimniecībā, iespējams, ka tie var būt daudzējādā ziņā līdzīgi, taču pēc būtības tomēr atšķiras. Viņi ir ģenētiski identiski, taču tiem joprojām ir atšķirīgi kognitīvie procesi, kas veido veidu, kā viņi izprot pasauli. Šis ir piemērs tam, kā viņu pieredze vai audzināšana ir izraisījusi viņu atšķirību. Pretēji tam, ja šie divi dvīņi dzimšanas brīdī tika atdalīti un uzauguši dažādās vidēs, viņiem joprojām var būt noteiktas līdzības personībā, kas liecina par labu personības ģenētiskai nosliecei.