Termins “konservators” tiek lietots vairākos veidos. Pirmajā nozīmē konservators ir cilvēks, kurš rūpējas par īpašu vērtību, piemēram, retām grāmatām vai priekšmetiem muzejā vai mākslas galerijā. Turklāt konservators var būt tiesas iecelts personas vai mantojuma aizbildnis, un viņa statuss atkarībā no apstākļiem var būt pastāvīgs vai pagaidu. Abos gadījumos šis termins nozīmē aizsardzību, un konservatoram ir noteikti pienākumi, kā arī tiesības.
Vērtīgu priekšmetu aizsardzības un saglabāšanas nozīmē konservators parasti iziet īpašu apmācību, kas viņu kvalificē šajā jomā. Lielākā daļa konservatoru mācās arhivēšanu, mācoties, kā rīkoties un saglabāt priekšmetus, ar kuriem viņi strādā, un daudzi studē antropoloģiju, jo viņus interesē aizsargāto artefaktu kultūras vērtība. Konservators var strādāt mājas aizmugurē, saglabājot un montējot eksponātus, kā arī pētot un kataloģizēt tos, vai mājas priekšpusē, palīdzot apmeklētājiem, atbildot uz jautājumiem un strādājot par audzinātāju.
Tiesas iecelta aizbildņa izpratnē konservatoram ir tiesības pieņemt dažus lēmumus par nepieskaitāmu atzītu personu. Piemēram, garīgi invalīdiem vai psiholoģiskiem traucējumiem var būt nepieciešama konservatora palīdzība. Konservatoram ir jāizdara laba izvēle savam uzdevumam, nodrošinot, ka konservatora finanses tiek labi aprūpētas, ka ir pieejama veselības aprūpe un ka konservators kopumā ir laimīgs un labi uzturēts.
Būt konservatoram var būt ļoti saspringta un laikietilpīga. Lielākajā daļā reģionu ir likumi, kas aizsargā dabas dārzus, lai nodrošinātu, ka tie netiek ekspluatēti, taču tas var radīt problēmas arī dabas sargātājam, kurš var būt spiests pastāvīgi vērsties tiesā, lai pieņemtu lēmumus, piemēram, par konservatora pārvietošanu no teritorijas vai uz dzīvojamo māju. aprūpes iestāde. Daži cilvēki terminus “aizbildnis” un “konservators” lieto kā sinonīmus, uzsverot, ka sargātājam ir jārīkojas, ievērojot aizbildņa intereses.
Konservatoru var arī iecelt par mantojuma pārraudzību, un tādā gadījumā viņam vai viņai ir jākatalogē visi īpašumā esošie priekšmeti un jāpieņem pārdomāti lēmumi par to atsavināšanu. Šiem lēmumiem būtu jābalstās uz īpašuma īpašnieka zināmajām vēlmēm. Piemēram, uz turieni jānogādā kādai konkrētai bibliotēkai paredzēta grāmatu kolekcija neatkarīgi no konservatora personīgajām vēlmēm.
Konservatori, kuri ir likumīgi iecelti vai kuriem ir piešķirtas pilnvaras ar konservantu rakstītiem dokumentiem, ir atbildīgi tiesai un bieži vien arī komitejai. Viņiem jāspēj pamatot savus lēmumus un darbības, paskaidrojot, kāpēc un kā kaut kas tika darīts. Ja konservators nevar izpildīt šo prasību, viņu var atbrīvot no pienākuma un uzdevumam tiks izvēlēta piemērotāka persona.