Kopienā audzināšanu var plaši definēt kā jebkuru situāciju, kurā bērnam papildus viņa bioloģiskajiem vai adoptētājiem ir arī aprūpētāji. Šie aprūpētāji var būt ģimenes locekļi, piemēram, vecvecāki, tantes un onkuļi vai vecāki brāļi un māsas. Viņi var būt arī tuvi ģimenes draugi vai citi vecāki sabiedrībā, kuri palīdz viens otram ar saviem bērniem.
Visā pasaulē arvien biežāk sastopamas netradicionālas ģimenes, tas ir, ģimenes, kuras nesastāv tikai no bioloģiskās mātes un tēva un viņu bērniem. Ir daudz vientuļo vecāku, jauktu ģimeņu, adoptētu bērnu un citas netradicionālas ģimenes situācijas. Vecāki ir pilnas slodzes pienākums, un ne katrs to var paveikt viens pats. Kopienas vecāku audzināšana, kurā vairāk nekā divi aprūpētāji uzņemas atbildību par bērnu, var palīdzēt bērnam sniegt papildu atbalstu augšanas laikā un var radīt spēcīgas saites starp pieaugušajiem.
Vienā no kopienas audzināšanas veidiem vecāki un bērni var pavadīt laiku kopā kā grupa, kamēr katrs vecāks savu kārtu vēro, kā bērni spēlējas. Šāda veida kopienas audzināšana prasa lielu uzticēšanos starp vecākiem, taču tā palīdz veidot spēcīgu kopienas saikni gan starp vecākiem, gan bērniem. Vecāki gūst labumu no šādām situācijām, jo kopiena piedāvā papildu drošību un atbalstu viņu bērnam.
Lai gan kopienas vecāku audzināšana bērnam, ģimenei un sabiedrībai kopumā piedāvā daudzas nozīmīgas priekšrocības, tā var būt arī pretrunīga. Ir svarīgi, lai vecāki un citi, kas iecelti par bērna primārajiem aprūpētājiem, uzņemtos atbildību par viņa audzināšanu. Lai gan bērna audzināšanā var iesaistīties visa sabiedrība, nevajadzētu pilnībā atstāt viņa vai viņas bērna labklājību citu ziņā, it īpaši, ja viņiem ir savi bērni, par kuriem jārūpējas. Tāpēc kopienas audzināšana var būt delikāts līdzsvars, kad vecāki un citi pieaugušie palīdz viens otram, bet rūpējas par savu pienākumu taisnīgu daļu.
Arī kopienas vecāku audzināšana ir pretrunīga attiecībā uz aprūpētāju, kas nav vecāki, statusu. Persona var uzņemties lielu atbildību bērna audzināšanā, rīkojoties kā vecāks visiem nodomiem un mērķiem, taču tai var nebūt nekādu juridisku tiesību attiecībā uz bērnu. Ja kaut kas notiek ar bērna juridiski atzīto primāro aprūpētāju, persona, kas ir palīdzējusi pildīt vecāku pienākumus, ne vienmēr varēs iegūt aizbildnību pār bērnu bez ilgstošas juridiskas cīņas vai vispār.