Kūdīšana ir noziegums, kas notiek, kad viena persona mēģina pamudināt otru izdarīt likumpārkāpumu. Ir vairāki veidi, kā to izdarīt, tostarp ar aizkustinošām runām un izmantojot draudus. Noziedzīgo nodarījumu saraksts, uz kuriem var pamudināt personu, ir vēl garāks, iekļaujot tādas darbības kā terorakti, izvarošana un zādzības. Jāsaprot, ka personu var notiesāt par citu cilvēku kūdīšanu arī tad, ja šīs personas faktiski neizdara noziegumus.
Lai kūdīšana notiktu, ir jāiesaista vismaz divi cilvēki – tas, kurš veic uzmundrinājumu, un tas, kurš tiek iedrošināts. Tas nenozīmē, ka noziegums ir ierobežots ar tik maziem skaitļiem. Kūdīšana var notikt masveida mērogā. Piemēri, kā tas ir iespējams, ir uzliesmojoši mītiņi vai rosinošu rakstisku materiālu izplatīšana.
Personu var atzīt par vainīgu kūdīšanā neatkarīgi no tā, vai ir izdarīts cits noziegums. Pieņemsim, piemēram, ka Džims mudina savu sievu Bekiju novietot bumbu dzelzceļa stacijā. Ja Bekija to izdarīs, Džims, visticamāk, tiks apsūdzēts nopietnākā nodarījumā, taču iespējams, ka viņu varētu apsūdzēt par kūdīšanu uz noziedzīgu darbību. Pat ja Bekija neuzstādīs bumbu, Džims var tikt atzīts par vainīgu, jo viņš pielika pūles, lai mēģinātu viņu panākt. Veids, kādā tas tiek apstrādāts, dažādās jurisdikcijās un dažreiz pat jurisdikcijas ietvaros mēdz atšķirties.
Likumā ar ideju, pat ja tā ir izteikta, parasti nepietiek, lai uzskatītu par noziegumu. Cilvēks var teikt, ka būtu jauki, ja ēka uzspridzinātu. Tikai tad, kad indivīds ir veicis kādu darbību, lai ideja kļūtu par realitāti, notiek noziegums. Šī iemesla dēļ daudziem cilvēkiem ir grūti saprast kūdīšanu no juridiskā viedokļa.
Cilvēku uz nozieguma izdarīšanu var mudināt pozitīvā veidā, piemēram, solot atlīdzību, vai arī cilvēku var motivēt bailes. Jebkurā gadījumā motivējošās puses apsūdzības loģika ir tāda, ka tā nodarīja kaitējumu, radot risku. Fakts, ka viņš mēģināja kādu piespiest izdarīt noziegumu, tiek uzskatīts par pietiekamu rīcību idejas īstenošanai.
Ir arī dažas diskusijas par vārda brīvības lomu, apsverot kūdīšanu. Daudzas valdības ir noteikušas, ka ir daži izteicieni, uz kuriem konstitucionālajām tiesībām nevajadzētu attiekties. Starp tiem ir vārdi, kas mudina citus izdarīt noziegumus.