Lauksaimniecības pielāgošanas likums ir ASV likumu sērijas nosaukums, kas izstrādāts, lai palīdzētu grūtībās nonākušiem lauksaimniekiem, nodrošinot subsīdijas un kvotas lauksaimniecības produkcijai. Tas tika izveidots kā daļa no New Deal reformām, kuras ierosināja Franklina D. Rūzvelta administrācija, lai mazinātu Lielās depresijas sekas. Pirmais likums tika pieņemts 1933. gadā, un pārskatītā versija stājās spēkā 1938. gadā. Tāpat kā daudzi New Deal pasākumi, tas savā laikā un kopš tā laika bija pretrunīgs.
Viens no Lielās depresijas, kas sākās 1929. gadā, sekas bija krasa valsts mēroga ražas cenu devalvācija. Vienkāršā piedāvājuma un pieprasījuma izteiksmē tika saražots vairāk pārtikas, nekā bija cilvēku, kas to varēja atļauties iegādāties. Tas savukārt destabilizēja daudzu zemnieku ienākumus visā valstī. Lauksaimniecības pielāgošanas likums mēģināja labot šo situāciju, maksājot lauksaimniekiem subsīdiju, lai tie ražotu mazāk. Tas palielinātu pieprasījumu un paaugstinātu cenas.
Lauksaimniecības sezona jau ritēja pilnā sparā, kad tika pieņemts likums, tāpēc lauksaimniekiem, kuri vēlējās kvalificēties, nācās iznīcināt labību un mājlopus. Tas bija agrīns strīdu avots, jo tas nozīmēja pārtikas iznīcināšanu, kamēr cilvēki bija izsalkuši. Daudzi lauksaimniecības nozares vadītāji, piemēram, Džons Simpsons no Nacionālās lauksaimnieku savienības, nosodīja šo praksi, bet atsevišķi lauksaimnieki vēlējās pievienoties. 1933. un 1934. gadā tika izmaksātas lauksaimniecības subsīdijas miljoniem dolāru.
Vēl viens strīdīgs pasākums bija pārtikas pārstrādes uzņēmumu aplikšana ar nodokļiem, lai finansētu subsīdijas. ASV Augstākā tiesa 1936. gadā pasludināja šo pasākumu par antikonstitucionālu. Tā bija viena no vairākām juridiskajām problēmām saistībā ar Jaunā kursa politiku šajā laikā. Ar 1938. gada likumu šī problēma tika novērsta, tā vietā nodrošinot subsīdijas no ASV Valsts kases.
Lai gan Augstākā tiesa sākotnējo 1933. gada aktu atzina par spēkā neesošu, 1938. gada lauksaimniecības pielāgošanas akts palika spēkā 21. gadsimta sākumā. Kopš 1930. gadiem ir pieņemti daudzi lauksaimniecības likumi, taču 1938. gada likumā teikts, ka tā statūti atsāksies, ja kāds no jaunākajiem likumiem beigsies bez piemērotiem aizstājumiem. Likums kļuva par paraugu visiem vēlākajiem lauksaimniecības rēķiniem, lai gan kopš tā laika lauksaimniecības nozare ir ievērojami mainījusies. Lauksaimnieku subsidēšanas prakse ražošanas ierobežošanai saglabājās arī 21. gadsimta sākumā, un tā arī palika pretrunīga.