Laulības lietu likums bija nozīmīgs Lielbritānijas parlamenta 1857. gadā pieņemtais akts, kas krasi mainīja esošos šķiršanās standartus un piešķīra sievietēm vairākas svarīgas tiesības. Pirms likuma pieņemšanas laulības šķiršana bija pieejama tikai turīgiem cilvēkiem, jo tas prasīja vai nu baznīcas anulēšanu, vai arī parlamenta privātu aktu, kas abi bija laikietilpīgi un dārgi procesi. Laulības iemeslu aktā laulība tika atzīta par līgumattiecībām, nevis par sakramentālām attiecībām, uz kurām attiecas tikai kanoniskās tiesības, un ļāva šo līgumu izbeigt parasto tiesību tiesās.
Pirms Laulības lietu likuma pieņemšanas Apvienotajā Karalistē laulības sievietēm atņēma daudzas tiesības, ko viņas baudīja, esot vientuļām, piemēram, tiesības mantot, kontrolēt un novēlēt īpašumu. Būtībā precētas sievietes identitāte tika apvienota ar viņas vīra identitāti, kuram bija likumīgas tiesības kontrolēt viņu, viņas īpašumu un pat ienākumus. Šķiršanās institūcija, kā to parasti saprot mūsdienu rietumu pasaulē, nepastāvēja, lai aizsargātu sievietes no vardarbīgiem vīriem. Tā vietā laulības šķiršana bija iespējama tikai ar kanonisko tiesību aktiem slēptā iestādē, ko sauc par Doctors’ Commons, vai ar privātiem parlamenta pieņemtiem likumprojektiem, kam bija nepieciešamas publiskas debates Apakšpalātā. Salīdzinoši maz šķiršanās tika piešķirtas, izmantojot kādu no šīm metodēm, un tikai daļa no tām tika piešķirta sievietēm.
Karolīna Nortone (1808–1877), populārā un ietekmīgā britu sabiedrības pārstāve 19. gadsimta vidū, tika ieslodzīta bez mīlestības un vardarbīgā laulībā un pameta savu vīru. Būdama prasmīga autore, viņa mēģināja nopelnīt sev iztiku no saviem rakstiem, bet viņas vīrs veiksmīgi iesūdzēja tiesā, lai īstenotu savas likumīgās tiesības uz visiem viņas ienākumiem. Viņa enerģiski lobēja savus draugus parlamentā, lai tiktu pieņemti tiesību akti, kas atzītu un aizsargātu precētu un šķirtu sieviešu tiesības, un tiek plaši atzīts, ka Laulības lietu likuma pieņemšana lielā mērā ir saistīta ar viņas centieniem.
Laulības lietu likums ne tikai noteica laulības jēdzienu kā laicīgo tiesību jurisdikcijai pakļautu līgumu, kura izbeigšanu varēja ierosināt jebkura puse, bet arī tas ir ievērojams ar to, ka precētām sievietēm tiek noteiktas līdz šim neatzītas tiesības. Piemēram, šķirtiem vai atsvešinātiem vīriem varēja likt izmaksāt uzturlīdzekļus savām bijušajām sievām, un gan precējušās, gan šķirtās sievietes drīkstēja pašas bez vīra piekrišanas mantot, kontrolēt un novēlēt īpašumu. Šķirto sieviešu ienākumi tika aizsargāti, un sievietēm tika piešķirtas ierobežotas aizgādības tiesības uz saviem bērniem. Lai arī cik ikdienišķas mūsdienu Rietumu sabiedrībā šīs tiesības šķistu, tās bija revolucionāras 19. gadsimta vidus Anglijā.
Gan pirms, gan pēc tiesību akta pieņemšanas laulības šķiršanas pamatojums bija šaurs un bargs, gandrīz vienmēr prasot, lai lūgumraksta iesniedzējs pierādītu atbildētāja laulības pārkāpšanu. Šis akts šo situāciju maz mainīja; patiesībā sievietei, kas iesniedza lūgumu par šķiršanos, bija ne tikai jāpierāda sava vīra laulības pārkāpšana, bet arī tas, ka viņš bija izdarījis divkārību, dezertēšanu, cietsirdību vai incestu. Savukārt vīrietim, kurš saskaņā ar šo aktu iesniedza šķiršanās pieteikumu, bija tikai jāpierāda savas sievas laulības pārkāpšana.
Neskatoties uz to, ka akts bija klaji nosvērts par labu vīriešu tiesībām, tas bija ļoti pretrunīgs, un pastāvēja bažas, ka, padarot šķiršanos vieglāk pieejamu lielākam skaitam cilvēku, kā arī paplašinot sieviešu tiesību jomu, tas nopietni kaitēs laulības institūcijai. Tomēr šķiršanās lietu izskatīšanai izveidotā tiesa, Laulības šķiršanas un laulības lietu tiesa, izpelnījās plašu cieņu par godprātību un vienlīdzību, ar kādu tā darbojās. Faktiski no vairāk nekā 1,000 šķiršanās gadījumiem, ko tā piešķīra pirmajos trīs darbības gados, tikai viena tika atcelta apelācijas kārtībā. Tiesa arī izpelnījās plašu popularitāti sieviešu vidū kā savu tiesību aizstāve.
1857. gada Laulības lietu likumu var uzskatīt par vairāku būtisku izmaiņu aizsākšanu Lielbritānijas jurisprudencē, tostarp Doctors’ Commons izbeigšanu, pašas jurista profesijas modernizāciju un Anglijas un Velsas tiesību sistēmu unifikāciju. Tā ietekme uz Lielbritānijas sabiedrību, gan padarot šķiršanos tik daudz vieglāk pieejamu, gan izbeidzot precētu sieviešu atzīšanas sistēmu par viņu vīra īpašumu, ir nenovērtējama.