Ļaunuma problēma attiecas uz notiekošām un, iespējams, nebeidzamām filozofiskām un teoloģiskām diskusijām par Dieva būtību, Dieva esamību un to, kā cilvēks var atrisināt jautājumu par to, kāpēc pasaulē pastāv ļaunums. Ļaunums ir izrādījies šķeltniecisks jautājums tūkstošiem gadu, pirms jūdu, kristiešu un islāma tradīciju. Kad dievi/Dievs tiek uzskatīts par visvarenu, ir grūti saskaņot šo faktu ar ļaunumu pasaulē. Kāpēc lai Dievs pieļautu ļaunuma pastāvēšanu vai ļautu cilvēkiem ciest no citu cilvēku ļauno darbību sekām? Daži skaidro ļaunuma problēmu, liekot domāt, ka mēs nezinām Dieva plānu un nevaram saskatīt galīgo labumu, kas varētu rasties no ļaunām darbībām.
Daudzi cenšas no ļaunuma radīt labas lietas. Vecāku aizstāvju un organizāciju skaits, kas ir izveidojušās, lai palīdzētu citām ģimenēm, kuru bērni ir noslepkavoti vai nolaupīti, ir vienkāršs veids, kā risināt šo problēmu. Šīs organizācijas parasti tiek dibinātas ārkārtēja ļaunuma — bērna slepkavības vai nolaupīšanas — rezultātā. Viņi neatrisina ļaunuma problēmu un, iespējams, pat nepievēršas Dieva esamībai, taču viņi cenšas pārvērst galēju ļaunumu labā, sniedzot palīdzību, kalpošanu un mīlestību citiem cietējiem.
No teoloģiskā vai filozofiskā viedokļa ļaunuma problēma tiek risināta neskaitāmos veidos. Pamatjautājums ir šāds: kā visu zinošs, labestīgs, visvarens Dievs var pieļaut ļaunuma pastāvēšanu un jo īpaši ļaut ļaunumam nodarīt ļaunu saviem sekotājiem? Daži to skaidro kā neglābjami saistītu ar brīvas gribas principu. Ja cilvēkiem ir atļauts pašiem izdarīt izvēli, daži cilvēki galu galā izvēlēsies rīkoties grēcīgā (mazākā vai lielā) veidā. Tā kā Dievs mums ir devis brīvu gribu, ļaunums paliek, jo tā ir izvēle, ko cilvēki var izdarīt.
Citi norāda, ka problēma tiek atrisināta, sakot, ka kristiešu, ebreju un musulmaņu Dievs, kurš bija brīvas gribas autors, ir bezpersonisks, nevis personisks Dievs. Radījis šo pasauli, viņš ļauj tai būt. Personīgā Dieva jēdzienu ir grūti saskaņot ar ļaunuma problēmu, jo ir grūti izskaidrot, kā visvarens Dievs ļautu saviem sekotājiem piedzīvot citu ļaunumu. Citiem vārdiem sakot, ļaunuma klātbūtne dažiem liek domāt, ka Dievs ne vienmēr izvēlas iejaukties.
Dažiem ļaunuma problēma tieši izraisa ateismu. Tā kā Dievs neiesaistīsies notikumos vai nešķiet tieši iesaistīts notikumos, viņš nevar pastāvēt. Kā Dievs varēja pieļaut holokaustus vai etnisko tīrīšanu? Kā Dievs varēja pakļaut savus visnevainīgākos cilvēkus (piemēram, bērnus) vardarbībai? Visums ir bezdievīgs, jo labs Dievs iejauktos. Garīgajiem tiešais kontakts ar traģēdiju var novest pie atjaunotas ticības nezināmam ģenerālplānam, kas viņiem nav skaidrs, vai arī var izraisīt garīgu krīzi.
Citi uzskata, ka daži notikumi ir tiešs Dieva sods par to, ko viņi uzskata par “ļaunajiem darbiem”. Dažas mocības un slimības Dievs ir uzskatījis par “tīrīšanu” — mūsdienu Sodomas un Gomoras atkārtojumus. Pat dažās dabas, kā arī cilvēku izraisītās katastrofās tiek vainota dievišķā atmaksa par amorāliem darbiem un reliģiskām vai kultūras praksēm.
Rezumējot, ļaunuma problēma ir tāda, kas pastāv gandrīz visās kultūrās un visās reliģijās un noved pie šādiem un daudziem citiem secinājumiem:
Cilvēkiem ir brīva griba; tāpēc ļaunuma potenciāls pastāv.
Dievs ir bezpersonisks; tāpēc viņš neiejaucas, lai glābtu savus ticīgos.
Dievam ir ģenerālplāns, kas mums ar laiku tiks darīts skaidrs.
Dievs nevar pastāvēt, jo mīlošs Dievs nevarēja pieļaut, ka saviem bērniem tiek nodarīts ļaunums.
Dievs ir nepastāvīgs un dažreiz ļauj notikt ļaunumam.
Dievs ir personisks Dievs, kurš izmanto ļaunumu, lai sodītu grēciniekus.
Mūsu izpratne par Dievu ir minimāla un nepilnīga, un tāpēc mēs neesam spējīgi apšaubīt viņa rīcību.
Dievs nav visvarens, mīlošs vai labestīgs.
Dievs vēlas, lai mēs atrisinātu ļaunumu, lai kalpotu viņam.