Saskaņā ar līguma privitātes tiesību doktrīnu tikai līgumslēdzējas puses ir viena pret otru parādā pienākumus un gūst jebkādas līguma priekšrocības. Līgumslēdzējām pusēm ir arī iespēja iesūdzēt viena otru tiesā par līguma laušanu. Lai gan līgumslēdzējām pusēm ir tiesības un pienākumi, trešajām pusēm parasti nav nekādu tiesību vai pienākumu.
Piemēram, Džons un Džeina ir līgumslēdzējas puses, saskaņā ar kuru Džons ir piekritis Džeinai, kura vada smokingu nomas uzņēmumu, nodrošināt 200 smokingus līdz noteiktam datumam. Savukārt Džeina piekritusi Bobam sagādāt 50 smokingus gaidāmajam koncertam. Ja Džonam neizdodas nodrošināt Džeinai smokingus, Džeina var viņu iesūdzēt tiesā, jo viņiem ir viens ar otru noslēgts līgums. Bobs varētu arī iesūdzēt Džeinu tiesā par līguma laušanu, ja Džeinai neizdosies piegādāt smokingus. Tomēr Bobs nevarēja iesūdzēt Džonu tiesā, jo Bobam un Džonam nav noslēgts līgums vienam ar otru, un Džons nav parādā Bobam nekādus pienākumus.
Tomēr dažos gadījumos trešās personas var iegūt tiesības uz līguma privilēģiju. Cesija ir viens no šiem veidiem, un tas notiek, kad viena no līgumslēdzējām pusēm, ko sauc par cesionāru, nodod savas līgumā noteiktās tiesības vai pienākumus trešajai personai, ko sauc par cesionāru. Pēc cesijas veikšanas cesionārs zaudē savas līgumtiesības, un cesionārs saņem visas tiesības, kas iepriekš bija cesionāram. Cedents vairs nav atbildīgs par līgumā paredzēto pienākumu izpildi, un cesionāram ir jāpilda kāds no cesionāra pienākumiem.
To var arī nodot trešajām personām, deleģējot pienākumus. Šajā gadījumā viena no līgumslēdzējām pusēm, ko sauc par deleģētāju, daļu no saviem pienākumiem uztic trešajai pusei, kas pazīstama kā deleģētais. Pilnvarotajam ir pienākums veikt šos pienākumus. Atšķirībā no uzdevuma, ja deleģētais nepilda pienākumus, deleģētājs galu galā paliek atbildīgs par līgumā noteikto pienākumu izpildi.
Dažos līgumos ir norādīti trešās puses labuma guvēji, kuri pēc tam zināmā mērā bauda līguma tiesības. Tipiskā trešās puses labuma guvēja līgumā līgumslēdzējas puses skaidri vienojas, ka trešā puse ir paredzēta, lai gūtu labumu no līgumslēdzēju pušu līguma izpildes. Ja līgumslēdzējas puses nepilda savus pienākumus, trešās puses labuma guvējam parasti ir tiesības vērsties tiesā par zaudējumu atlīdzināšanu. Piemēram, iepriekš minētajā smokinga piemērā, ja Bobs būtu bijis trešās puses labuma guvējs, viņš būtu varējis iesūdzēt Džonu par zaudējumu atlīdzināšanu, ja Džons nebūtu piegādājis Džeinai smokingus.