Kas ir likviditātes preferences teorija?

Keinss izšķīra trīs iemeslus, kāpēc cilvēki tur naudu, nevis ieguldījumus. Pirmais ir darījumu motīvs: nauda vajadzīga ikdienas maksājumiem starp ienākumu saņemšanas reizēm. Otrais ir piesardzības motīvs: rezerve neparedzētiem izdevumiem. Trešais ir spekulatīvais motīvs: ja gaidāms, ka procentu likmes celsies un obligāciju cenas kritīs, ir izdevīgi nogaidīt skaidrā naudā. Pirmie divi ir atkarīgi galvenokārt no ienākumu līmeņa, trešais no likmju gaidām. Mūsdienu ekonomikā pirmie divi motīvi lielā mērā ir automatizēti ar norēķinu kontiem un kredītlīnijām, tāpēc praksē diskusija visbiežāk ir par trešo.

No šejienes izriet secinājums, ka procentu likme ir kompensācija par likviditātes atteikšanos. Jo ilgāk un jo neelastīgāk cilvēks piekrīt šķirties no naudas, jo lielāku atlīdzību viņš prasa. Tieši tāpēc termiņnoguldījumam parasti ir augstāka likme nekā norēķinu kontam un tāpēc nekustamajam īpašumam vai privātā kapitāla fondam tiek sagaidīta augstāka atdeve nekā biržā tirgotai akcijai ar to pašu riska līmeni.

Teorija dod arī skaidrojumu tam, kāpēc centrālās bankas politika reizēm nedarbojas. Ja likmes jau ir ļoti zemas, nauda un obligācijas kļūst gandrīz savstarpēji aizstājamas, un papildu naudas daudzums vienkārši paliek kontos, nevis kļūst par aizdevumiem. Šo situāciju sauc par likviditātes slazdu, un Eiropa to piedzīvoja periodā ar ļoti zemām un negatīvām likmēm, kad noguldījumu pieaugums neveicināja atbilstošu kreditēšanas pieaugumu.

Pretstatā šai pieejai pastāv aizdevumu fondu skatījums, kurā likmi nosaka uzkrājumu piedāvājuma un ieguldījumu pieprasījuma līdzsvars. Praksē abas pieejas nav pretrunā, bet apraksta dažādus laika periodus: naudas pieprasījums izskaidro īstermiņa likmju svārstības, bet uzkrājumu un ieguldījumu attiecība nosaka ilgtermiņa reālo likmju līmeni.

Privātam cilvēkam no tā izriet praktiska secība. Vispirms izveidojiet drošības rezervi pieejamā kontā; tās uzdevums ir likviditāte, nevis atdeve, tāpēc nav vērts to ieguldīt instrumentos ar svārstīgu cenu. Pēc tam naudu, kas noteikti nebūs vajadzīga tuvākajos gados, var novirzīt ilgtermiņa instrumentos, kur likviditātes prēmija strādā jūsu labā. Sajaukšana rada tipisko kļūdu: pārdot ieguldījumu sliktākajā brīdī, jo pēkšņi vajadzīga nauda. Vienkāršs pašpārbaudes jautājums pirms katra ieguldījuma: kad tieši šī nauda būs vajadzīga un kas notiks, ja tieši tajā brīdī tirgus cena būs zema.

Uzņēmumam tas pats princips darbojas naudas plūsmas plānošanā. Kredītlīnija vai apgrozāmo līdzekļu rezerve maksā naudu, bet tā ir apzināta samaksa par elastību; uzņēmumi, kas to uzskata par lieku izdevumu, krīzē zaudē vairāk. Faktiskos noguldījumu un kredītu likmju datus Latvijā regulāri publicē Latvijas Banka, un tie ļauj salīdzināt, cik lielu prēmiju tirgus patlaban maksā par termiņa pagarināšanu. Tāpat der atcerēties, ka likviditāte var pazust tieši tad, kad tā visvairāk vajadzīga, jo krīzē pircēju skaits sarūk vienlaikus visiem tirgus dalībniekiem.