Kas ir lingvistiskās tiesības?

Darbs pie lingvistiskajām tiesībām ir daļa no lielākas kampaņas pilsonisko un cilvēktiesību uzlabošanai visā pasaulē. Lai gan dažādos līgumos un līgumos bija iekļauti elementi par valodas tiesībām, lielākā daļa darbu sākās 20. gadsimtā. Nāciju savienība no 1918. līdz 1939. gadam ielika pamatus vairākiem līgumiem. Pēc Otrā pasaules kara jaunā Apvienoto Nāciju Organizācija (ANO) 2. gadā parakstīja Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju.

1948. gada deklarācija pamazām noveda pie ANO “Vispārējās lingvistisko tiesību deklarācijas 1996. gadā” izstrādes. To sauc arī par Barselonas deklarāciju, un tajā ir izklāstīti pamatprincipi par personas tiesībām runāt un lietot savu valodu. Tiesības deklarācijā ietver tiesības iegūt izglītību dzimtajā valodā, tiesības veikt pārvaldību dzimtajā valodā un tiesības izmantot dzimto valodu tiesu sistēmā.

Īpaša uzmanība deklarācijā tika pievērsta mazākumtautību valodu lingvistiskajām tiesībām un jo īpaši apdraudētajām valodām. Lai gan daudzām valodām, piemēram, daudzām indiāņu valodām un kornvolu valodām, varētu būt par vēlu, deklarācijā piedāvāto aizsardzību varētu izmantot, lai saglabātu citas valodas, piemēram, velsiešu un bretoņu valodu. Apdraudēto valodu aizsardzība liek uzdot jautājumu par to, vai valodām ir jāļauj izmirt vai arī tās jāuztur dzīvas, izmantojot mākslīgo dzīvības uzturēšanu.

Tas rada arī jautājumu par dialektu aizsardzību. Daži dialekti Anglijā, piemēram, joprojām ir spēcīgi, piemēram, ziemeļos un Londonā, bet citi, piemēram, dienvidrietumu dialekti, ir izmiruši, lai tos aizstātu ar standarta Queen’s angļu valodu. Japānas valdība, deklarācijas parakstītāja, joprojām uzskata, ka Ryukyu-Okinawa un Yaeyama valodas ir japāņu valodas dialekti un tāpēc uz tām neattiecas aizsardzība. Citas valodas, piemēram, velsiešu valoda, ir aizsargātas ar juridiskajām prasībām tulkot dokumentus un laikrakstus un nodrošināt televīzijas kanālu velsiešu valodā.

Valstīs ar lielu imigrantu skaitu pamatiedzīvotāju vairākuma pārstāvji ir pauduši bažas par resursu apjomu, kas tiek atvēlēts, lai tiktu galā ar valodu multikulturālismu. Tomēr deklarācija uzstāj, ka lingvistiskās tiesības attiecas tikai uz tautām un grupām, kurām ir vēsturiska klātbūtne kādā valstī vai reģionā, nevis uz jaunām cilvēku grupām. Joprojām sagaidāms, ka jaunas tautas integrēsies vairākuma valodā, lai piekļūtu pakalpojumiem.