Māsu diagnoze ir instruments, ko medmāsas izmanto, lai noteiktu pacienta īpašās vajadzības, kas ietilpst māsu praksē. Diagnozes noteikšana ir viens no pirmajiem soļiem aprūpes plāna izstrādē, un tā pamatā ir ārsta ieteikumi, pacientu ierakstu izvērtēšana un pacientu klātienes apskate. Medmāsas aplūko visu informāciju un nosaka jomas, kas var radīt problēmas vai sarežģījumus pacientiem.
Lai saprastu, kas ir māsu diagnoze, ir svarīgi saprast, kas tā nav. Medmāsas nenosaka medicīniskas diagnozes, jo tas neietilpst viņu darbības jomā. Stāvokļa pamatcēloņa noteikšana gulstas uz ārstiem un ķirurgiem, savukārt medmāsas pēta, kā šī slimība ietekmē citas pacienta dzīves jomas, kuras var uzlabot ar māsu aprūpi. Piemēram, ārsts diagnosticē pacientam sirds slimību un iesaka diētu ar zemu sāls saturu, savukārt medmāsa pacientam diagnosticē mācīšanās trūkumu, kas saistīts ar terapeitiskās diētas ievērošanu, un izstrādā pacienta izglītošanas plānu.
Ir vairāki dažādi māsu diagnozes veidi — četri no tiem identificē problēmu vai potenciālu problēmu — un veselības aprūpes māsu diagnoze, kas nosaka pacienta stiprās puses. Faktiskā diagnoze ir balstīta uz pašlaik pastāvošu problēmu, piemēram, caureju. Iespējamā diagnoze identificē problēmu, kas, iespējams, pastāv, bet vēl nav apstiprināta. Problēma, kas potenciāli var kļūt par problēmu, pamatojoties uz pašreizējo veselības stāvokli, tiek rakstīta kā riska diagnoze. Ja pacientam ir faktiskas vai risks saslimt ar saistītu problēmu kopu, piemēram, pēctraumatiskā stresa gadījumā, šīs problēmas tiek sagrupētas sindroma diagnozē.
Kopumā māsu diagnoze sastāv no vismaz divām daļām: pašas diagnozes un diagnozes pamatojuma. Piemēram, ja pacients atrodas pilnīgā gultas režīmā un nevar bieži pārvietoties, medmāsa var diagnosticēt nelietojuma sindroma risku, kas saistīts ar mobilitātes traucējumiem. Faktiskās un iespējamās diagnozes iet soli tālāk un pievieno pierādījumus par stāvokli pēc daļas “saistīts ar”. Trīsdaļīga māsu sāpju diagnoze var izpausties kā “sāpes, kas saistītas ar operāciju, kas izpaužas, pacientam mutiski norādot, ka viņam ir sāpes”. Divreiz pieminēt sāpes var likties lieki, taču tas ir svarīgi, jo tas norāda, kā medmāsa noteica diagnozi.
Kad medmāsas diagnoze ir noteikta, medmāsai tā ir jāseko līdzi, nosakot mērķi problēmas risināšanai, kā arī plānu šī rezultāta sasniegšanai. Ja ir vairākas diagnozes, medmāsai tās jānosaka par prioritāti, pamatojoties uz tām, kurām ir vislielākā tūlītējā vajadzība. Pacientu stāvoklis var bieži mainīties viņu uzturēšanās laikā iestādē, un medmāsām jābūt gatavām attiecīgi pielāgot savas diagnozes.