1887. gadā veiktais Miķelsona-Morlija eksperiments tika saukts par “visveiksmīgāko neveiksmīgo eksperimentu zinātnē”. To sauc arī par “Otrās zinātniskās revolūcijas teorētisko aspektu sākumpunktu”. Miķelsona-Morlija eksperiments sniedza pārliecinošus pierādījumus pret gaismojošu (gaismu nesošu) ēteri, kas tajā laikā bija ļoti modē fiziķu vidū.
Apsveriet, kā gan fiziskie, gan audio viļņi pārvietojas pa nesējiem; šķidrums vai gāze, piemēram, ūdens vai gaiss. Kopš Džeimsa Klerka Maksvela darba 1861. gadā bija zināms, ka gaisma ir elektromagnētiskais vilnis. Fiziķi sāka postulēt, ka šis vilnis pārvietojās caur vidi, kas sastāv no daļiņām, kas ir daudz mazākas nekā gaisā esošās un daudz mazāk blīvas. Viņi sauca šo vielu par ēteri. Maksvels pats palīdzēja popularizēt ētera jēdzienu, un drīz vien kļuva par pašsaprotamu, ka ēteris pastāv.
Ētera idejai bija daudz problēmu, kā atzīmēja daži tā laika fiziķi. Lai kalpotu par elektromagnētiskās enerģijas nesēju, vienlaikus uzskaitot novērotos datus, ēteram bija jābūt šķidram — lai aizpildītu telpu, miljons reižu stingrākam par tēraudu — lai atbalstītu gaismas viļņu augstās frekvences, bez masas un bez viskozitātes — pretējā gadījumā tas būtu palēnina planētu darbību to orbītā, caurspīdīgām vai attālākām zvaigznēm būtu redzamais lielums, kas nokristu ātrāk nekā attāluma kvadrāts, neizkliedējošas, nesaspiežamas un nepārtrauktas ļoti mazos mērogos. Tas bija daudz prasāms no jebkuras vielas, un ēteris vairāk kalpoja kā teorētisks kruķis nekā jebkas cits.
Miķelsona-Morlija eksperiments, ko veica Alberts Miķelsons un Edvards Morlijs tagadējā Case Western Reserve Universitātē Ohaio štatā, bija ētera teoriju beigu sākums. Fiziķi saprata, ka, ja ēteris pastāvētu, Zeme kustētos attiecībā pret to, jo tā grieztos ap savu asi, orbītu ap Sauli un Saules orbītu ap galaktiku. Pat ja pats ēteris kustētos, maz ticams, ka tas nevainojami kustētos kopā ar Zemi, kas laika gaitā maina gan kustības virzienu, gan ātrumu.
Gaidāmais efekts bija “ētera vējš”, kas izraisīs nelielas gaismas ātruma svārstības atkarībā no gaismas virziena. Tā kā Zemes orbītas ātrums ap Sauli ir tikai aptuveni simtdaļa no viena procenta no gaismas ātruma, tika uzskatīts, ka efekts ir neliels. 1800. gadu vidū tika izveidoti dažādi eksperimentālie iestatījumi ētera vēja noteikšanai, taču toreizējie instrumenti vienkārši nebija pietiekami precīzi.
Miķelsona-Morlija eksperiments tika izstrādāts, lai izmērītu nelielas gaismas ātruma izmaiņas, atsitot divus starus taisnā leņķī, izmantojot daļēji sagrieztus un pilnībā atstarojošus spoguļus, pēc tam tos apvienojot un novērojot traucējumu modeli. Ja divu gaismas staru ātrumā būtu kaut neliela atšķirība, tas būtu acīmredzams konstruktīvas un destruktīvas iejaukšanās modelī detektora elementam. Lai novērstu eksperimenta traucējumus, viss notika mūra ēkas pagrabā, un aparāts tika novietots uz lielas marmora tabletes, kas peldēja dzīvsudraba baseinā. Tas ļāva pagriezt Miķelsona-Morlija eksperimentu, un ētera ātruma izmaiņas atkarībā no virziena radītu izmērāmu efektu.
Galu galā tika konstatēts, ka “ētera efekts” ir tik zems, ka gandrīz nav nosakāms – vairāk nekā 10 reizes mazāks par paredzamo efektu. Tā bija tik neliela ietekme, ka, ņemot vērā kļūdas robežu, tā varēja būt nulle.
Sekojošie, pakāpeniski precīzāki eksperimenti apstiprināja to, ko neviens negribēja dzirdēt: ēteris bija iedomāts. Gaisma kaut kā izplatījās kā vilnis caur vakuumu, un viss. Miķelsona-Morlija eksperiments bija tikai pirmais, kas to atklāja. Šie atklājumi ir pamats 20. gadsimta teorētiskajai fizikā, tostarp vispārējai relativitātei un kvantu teorijai.
Par darbu fizikā Albertam Miķelsonam 1907. gadā tika piešķirta Nobela prēmija.