Vienlīdzības likums ir likums, kas mēģina nodrošināt vienlīdzīgu tiesisko attieksmi vai aizsardzību pret noteiktu grupu vai šķiru. Līdztiesības likumiem ir gara un sarežģīta vēsture, jo cilvēces vēsturē reti ir bijis brīdis, kad pilnīgi visiem cilvēkiem, kas atrodas jurisdikcijā, faktiski tika dota un garantēta vienlīdzība likuma priekšā. Ir daudz dažādu vienlīdzības likumu veidu, kas parasti tiek izveidoti, lai nostiprinātu tādas grupas aizsardzību, kura ir piedzīvojusi nevienlīdzīgu attieksmi iepriekšējās juridiskās struktūrās.
Daudzas valstis un likumdošanas institūcijas deklarē vienlīdzības nozīmi kā daļu no savas likumdošanas struktūras. Amerikas Savienoto Valstu Neatkarības deklarācijā dibinātāji skaidri norādīja, ka “visi cilvēki ir radīti vienādi.” Apvienoto Nāciju Organizācijas Vispārējā cilvēktiesību deklarācija arī nosaka, ka “Visi ir vienlīdzīgi likuma priekšā un viņiem ir tiesības bez jebkādas diskriminācijas uz vienlīdzīgu likuma aizsardzību.” Līdztiesības likumi kā jēdziens pastāv vismaz kopš senās Grieķijas laikiem, kad Atēnu valstsvīrs Perikls sludināja savu lepnumu par to, ka nabadzība un sociālais stāvoklis neliedz vienlīdzīgu pieeju Atēnu likumiem.
Diemžēl kaislīgas vienlīdzības principu deklarācijas ne vienmēr nozīmē visaptverošu vienlīdzības likumu. Neatkarības deklarācija tika ērti interpretēta, atsaucoties tikai uz kaukāziešiem, pieaugušiem vīriešiem, kuriem pieder zeme; verdzības atcelšana un balsstiesību piešķiršana sievietēm un krāsainiem cilvēkiem prasīja vēl divus gadsimtus pēc sirsnīgās deklarācijas. Pat Perikla daudz citētā bēru runa neatsver faktu, ka vergiem, sievietēm un bērniem Atēnās vai jebkur citur Senajā pasaulē tika nodrošināta neliela vienlīdzība. Tāpēc vienlīdzības likumi parasti tiek radīti, mēģinot saskaņot tiesību aktus ar vienlīdzības deklarācijām.
Vienlīdzības likums var kodificēt vienlīdzīgu attieksmi pret jebkuru pilsoņu šķiru vai grupu gandrīz jebkurā likuma jomā. Darba likumi, piemēram, var aizliegt darba devējiem diskriminēt dzimuma, seksuālās izvēles, rases, vecuma, invaliditātes statusa vai reliģiskās pārliecības dēļ. Mājokļu likumi var aizliegt saimniekiem līdzīgu diskriminējošu praksi. Laulību vienlīdzības likumi viendzimuma pāriem var piešķirt tādas pašas juridiskās priekšrocības, kādas jau pastāv heteroseksuāliem pāriem. Balsošanas likumi var garantēt tiesības balsot jebkuram pieaugušam pilsonim neatkarīgi no rases, dzimuma vai reliģijas.
Tiekšanās pēc pilnīgas vienlīdzības saskaņā ar likumu ir nepārtraukta prakse 21. gadsimtā pat valstīs, kuras stingri atbalsta nacionālo vēstījumu par vienlīdzību. Bērnu aktīvistu grupas, piemēram, iebilst, ka balsstiesības patvaļīgi un negodīgi tiek piešķirtas tikai pieaugušajiem, savukārt personas, kas jaunākas par vecumu, ir pakļautas likumam, lai gan viņiem likumā nav balsstiesības. Feministu aktīvistu grupas iebilst pret likumiem, kas nosaka, ka sievietes sauļojas ar augšpusi seksuālu nodarījumu, savukārt uz vīriešiem šāds likums neattiecas. Cīņa par geju un lesbiešu pāru aizsargātajām tiesībām joprojām ir karsti strīdīgas debates 21. gadsimtā, iespējams, radot visspilgtāko piemēru nepārtrauktai tiekšanās pēc pilnībā visaptveroša vienlīdzības likuma.