Tāpat kā citi meditācijas veidi, mīloša laipnības meditācija mazina stresu, pazemina asinsspiedienu un piepilda praktizētāju ar nepārvaramu miera sajūtu. Tiek uzskatīts, ka mīlošā laipnības meditācija jeb Metta Bhavana ir radusies no paša augstākā Budas Sidhartas Gautamas, kurš, domājams, ir miris 450.–400. gadu p.m.ē. Šāda veida meditācija ir saistīta ar līdzjūtību pret sevi un citiem, tā pieņemšanu, kas ir, un negatīvo garīgo ieradumu pārkvalificēšanu pozitīvos.
Buda mācīja, ka mīlestība ir lielāks spēks nekā naids. Saskaroties ar līdzjūtību, naids, kura pamatā ir ego un ilūzijas, vienkārši iztvaiko. Teorētiski un daudzi saka arī praksē, ja puse pasaules katru dienu praktizētu mīlošas laipnības meditāciju, otru pusi pārveidotu tās radītās dziedinošās enerģijas.
Mīloša laipnības meditācijai jāsākas ar sevi. Praktizētāji uzskata, ka meditējoša būtne, kas ir piepildīta ar riebumu pret sevi vai citām negatīvām jūtām, kas vērstas uz iekšu, nevar radīt vai pat patiesi izjust līdzjūtību. Pirmais solis ir apklusināt pasaules pļāpāšanu un atrast ceļu uz pilnīgu klusumu, atkārtojot mantru, vizualizējot objektu vai dzēšot katru traucējošo faktoru, kad tas rodas.
Saskaņā ar tradīciju, mīloša laipnības meditācija ietver meditāciju sēriju, ko sauc par četriem dievišķajiem stāvokļiem, kurā tiek apsvērta pirmā metta jeb draudzīgā laipnība. Mettu var raksturot kā pieņemšanas un pieķeršanās sajūtu pret visām dzīvajām būtnēm, kas izplūst no sirds, kurai nav aizsprostojumu. Tas satur arī prieka svētību citiem, kas ir pilnīgi altruistisks. Metta ir labestīga un bez sevis ieguvuma.
Karunai, kas ir arī līdzjūtīga, ir atšķirīga emocionālā kvalitāte. Tas, iespējams, ir vairāk iesaistīts vai aktīvāks; labestīgā, bet tāla vēlme pēc pasaules laimes pārvēršas aktīvā pieķeršanās. Karuna var ietvert vēlmi izturēt sāpes, lai saudzētu citus.
Mudita pauž priecīgu un godīgu laimi par citu veiksmi. Tas ir pretējs negatīvām jūtām, piemēram, skaudībai vai greizsirdībai. Mudita izplūst uz āru arvien plašākos lokos, turpretim skaudība vai līdzīgas negatīvas jūtas virzās uz iekšu ar arvien šaurāku pašsajūtu.
Upekkha, kas pazīstama arī kā līdzsvars, ir sērijas pēdējā meditācija. Šajā stāvoklī prāts un sirds atrodas perfekta līdzsvara stāvoklī, kurā ir iespējama izpratne, kas redz pilnu apli. Tas ir bezkaislīgs stāvoklis – ne spēcīgas pozitīvas, ne spēcīgas negatīvas jūtas nevar radīt nelīdzsvarotību.
Katrs no šiem soļiem ir jāievēro līdzjūtības tīrības labad. Bez pirmās pieredzes metta, piemēram, meditācija par karunu, līdzjūtības vietā var pārvērsties žēlumā. Bez iepriekšējiem trim stāvokļiem pēdējā meditatīvā, mīlošā laipnības prakse, līdzsvars, varētu izpausties kā apātija, nevis dziļa pieņemšana.