Mirdzošs vispārīgums ir vārds vai frāze, kas rada spēcīgu emocionālu pievilcību un ir daudzpusīga retoriskai lietošanai. Retorika ir pētījums par to, kā valoda tiek izmantota, lai uzrunātu auditoriju. Mirdzošais vispārīgums kā retorisks paņēmiens ir vienkārša un fundamentāla stratēģija, lai izraisītu noteiktas emocijas un reakcijas no klausītāju vai lasītāju puses.
Mirdzošu vispārīgumu galvenās iezīmes ir tas, ka tie ir neskaidri formulēti un satur idejas, kuras parasti tiek uzskatītas par ārkārtīgi svarīgām noteiktā kopienā. Daži no klasiskākajiem mirdzoša vispārīguma piemēriem ir politiski termini, kas saistīti ar nācijai vai sabiedrībai vēlamām iezīmēm. Piemēram, vārdus “brīvība” vai “cerība” vai pat vārdu “demokrātija” var uzskatīt par mirdzošiem vispārinājumiem daudzās Rietumu kultūrās.
Līdzās vārdiem un frāzēm, kas piesaista indivīda brīvības sajūtu, indivīdu raksturošanai bieži tiek lietoti citi mirdzoši vispārīgi elementi. Daži no tiem ietver tādus vārdus kā “drosme”, “gods” vai vienkārši “spēks”. Šos mirdzošos vispārīgumus bieži izmanto, lai aprakstītu auditoriju, lai politisku iemeslu dēļ glaimotu cilvēku grupai.
Daļa no teorijas, kas balstās uz mirdzošo vispārīgumu novērtējumu, ir tāda, ka vārdi, kas tiek lietoti tik plaši un tik plaši kā daži no iepriekš minētajiem, auditorijai mēdz kļūt nedaudz bezjēdzīgi. Tas jo īpaši attiecas uz mūsdienu sabiedrībām, kas kļūst izglītotākas un lingvistiski attīstītākas. Daudzi eksperti runā par ironiju vai progresīvu izsmalcinātību mērķauditorijā, kur daudziem vārdiem, kas identificēti kā mirdzoši vispārīgi, pagātnē varēja būt liels retorisks spēks, bet tagad tie ir daudz mazāk noderīgi tiem, kas vēlas ietekmēt idejas par cilvēku grupa.
Daži citi saistīti retoriski termini mēdz iet kopā ar ideju izmantot mirdzošu vispārīgumu. Daži sociālo zinātņu eksperti atsaucas uz ideju par “zelta āmuru”, kas saziņā ir vārds vai frāze, uz kuru runātājs vai rakstnieks plaši paļaujas. Kā minēts iepriekš, šāda veida frāzes mēdz zaudēt spēku, pārmērīgi lietojot, un kritiski vērtētie auditorijas locekļi tās var uzskatīt par norādi, ka runātājam ir maz ko teikt.
Vēl viens termins, kas var būt saistīts ar mirdzošiem vispārīgumiem, ir ideogrāfs. Tie, kas radīja šo terminu, ir definējuši to kā vienkāršu vārdu vai frāzi, kas tiek lietota kontekstā. Teorija ir tāda, ka ideogrāfs darbojas, lai raksturotu vai manifestētu noteiktus ideoloģiskos elementus, ko runātāji vai rakstnieki nodod auditorijai, izvēloties konkrētu vārdu. Tas attiecas arī uz bieži identificētām mirdzošām vispārīgām izpausmēm, kas mēdz iemiesot populāru ideālu, kas pieder lielam skaitam cilvēku.