Saskaņā ar morfoloģijas, lingvistikas nozares, kas saistīta ar vārdu iekšējo struktūru, vadlīnijām, morfēma ir mazākā jēgpilnā lingvistiskā vienība valodas gramatikā. Rakstot tos veido grafēmas jeb mazākās tipogrāfijas vienības. Tomēr mutvārdu valodā tos veido fonēmas jeb mazākās runas vienības. Cilvēki tos iedala kategorijās atkarībā no tā, kā viņi strādā kopā un kādas funkcijas viņiem ir, un parasti tās tiek apvienotas saskaņā ar noteiktu hierarhisku struktūru. To izpēte ir svarīga, jo tā var parādīt, kā paātrināt valodas apguvi, vai kalpot kā rīks valodu maiņu izsekošanai.
Definīcijas piemērošana
Pašreizējā šo elementu definīcija nozīmē, ka garuma un funkcijas ziņā tie var būt vai nu vārds, vai tikai vārda elements. Piemēram, vārds “tehnika” ir gan vārds, gan morfēma, jo to nevar sadalīt mazākās jēgpilnās vienībās. Sarežģītāks piemērs ir vārds “nelaipni”, kas sastāv no trim daļām: “un”, kas nozīmē nē, “laipns”, kas nozīmē labestīgs, un “ly”, kas nozīmē līdzīgs. Nevienu no tiem nevar sadalīt mazākās daļās, nezaudējot visu semantisko nozīmi.
Daudzi cilvēki uzskata, ka morfēmas ir tādas pašas kā zilbes, taču tas nav pareizi. Piemēram, vārdam “cheddar” ir divas zilbes, “ched” un “dar”. Šīs zilbes nevar sadalīt, jo tām pašām nav semantiskās nozīmes, tāpēc ir tikai viena morfēma.
Daži cilvēki apgalvo, ka dažus lielākus terminus un frāzes tehniski varētu klasificēt kā morfēmas. Labs piemērs tam ir izplatītā idioma “pēdējais piliens”, kur doma par robežas sasniegšanu netiek nodota, ja vien visi trīs vārdi nav redzami kopā. Kolokācijas, piemēram, “dzelzs griba”, ir papildu gadījumi, kad nozīmes iegūšanai ir jāizmanto vairāk nekā viens vārds.
Kategorizēšana
Valodnieki parasti klasificē morfēmas divās galvenajās grupās, pamatojoties uz to, kā tās apvieno, lai izveidotu vārdu. “Brīvā” vai “nesaistītā” morfēma ir lingvistiska vienība, kas spēj pastāvēt viena kā vārds bez nekā cita. Vārds “kaķis” ir labs piemērs.
No otras puses, “saistītās” morfēmas ir skaņas vai skaņu kombinācija, kas jāsaista ar brīvu morfēmu, lai izveidotu vārdu. Lielākā daļa prefiksu un sufiksu ir šāda veida. Piemēram, burts “s” vārdā “suņi” ir saistīts, jo tam nav nekādas semantiskas nozīmes bez brīvās daļas “suns”. Šo grupu bieži iedala locīšanas vienībās, kas modificē laiku vai skaitli un parāda gramatiskās attiecības, nemainot nozīmi, un atvasinājuma vienībās, kas veido jaunus vārdus, saliekot kopā ar sakni, un kas maina runas daļas, nozīmi vai abus.
Angļu valodā cilvēki arī apzīmē morfēmas kā saknes, celmus vai afiksus. Sakne, ko dažreiz sauc par pamatu, piešķir nozīmi un ir vienība, kurai citi pievienojas. Piemēram, vārds “mācīt” ir sakne, kas var palīdzēt veidot tādus vārdus kā “skolotājs”. Piedēklis ir morfēma, kas pievienojas jebkuram saknes galiem — prefiksi pievienojas sākumā, bet sufiksi turpinās beigās. Celms ir vārda sakne, kas apvienota ar jebkādiem afiksiem.
Struktūra un hierarhija
Papildus tam, ka valodnieki pēta, kā šīs vienības darbojas un ko tās nozīmē, viņi arī aplūko, kā tās darbojas kopā vai kā tās ir strukturētas. Viņi apgalvo, ka kopumā pastāv noteikta izkārtojuma secība, kas dažkārt tiek raksturota kā hierarhiska. Būtībā cilvēki parasti cenšas tos salikt tā, lai pēc iespējas ātrāk sniegtu vislielāko jēgu no nozīmes, kas bieži vien nozīmē afiksu pievienošanu pēdējam. Piemēram, padarot vārdu “neizsakāms”, cilvēks sāktu, apvienojot “runāt” un “var”, nevis “un” un “runāt”.
Studiju iemesls
Cilvēki pēta morfēmas, jo, pēc valodnieku domām, tās ir saziņas sirds. Tas, kā cilvēki tos izmanto atsevišķi vai kopā, krasi ietekmē informāciju, kas tiek nodota no vienas personas otrai. Lingvisti nav īsti pārliecināti, kā cilvēki iemācās tos pareizi kombinēt saskaņā ar konkrētu valodu likumiem, un viņi nezina, kā indivīdi spēj saistīt konkrētas nozīmes ar precīzām morfēmām, taču viņi cer, ka, rūpīgi aplūkojot šos elementus norādes par valodas apguvi. Šī informācija varētu būt ļoti noderīga, lai palīdzētu cilvēkiem ātrāk apgūt valodas. Tas varētu arī palīdzēt analizēt valodas attīstību, kā tas notiek laika gaitā.